Ideja jau radās vakar, kad gaidot spēli pret Krieviju, biju sācis tusēt, un izdzēris dažus aliņus. Izpalika ierastais skrējiens, un izlaist dienu nav labi, tāpēc izdomāju kaut ko darīt rīt(šodien).

Šodienu iesāku ar sportisku skrējienu līdz draugam, pakaļ savam ritenim. Kaut gan bija 11:00, bija nežēlīgi karsts un sutīgs, vismaz pūta vējš, bet vienalga, labi ka tie bija tikai astoņi kilometri.

Tad radās ideja močīt uz Jūrmalu ar riteņiem. Nežēlīgs pretvējš, brauciens ar knapiem 18km/h, bet kustamies uz priekšu. Nokļūstam priedkalnē, iepriekš plānotajā vietā, bet tālāk jābrauc pāri tiltam uz Jūrmalu. Bāc, dzelzceļa tilts pāri Lielupei - apsargāts, un ar kamerām. Labi, gan jau sargi guļ, minos, minos - reāli grūti braukt, jo nav taciņas, tikai akmeņu lauks.. Tiekam līdz tiltam, tad sāk riet suņi, un skatamies pretī, otrā pusē jau gaida sargs..

Izdomāju, ka labāk jau nē, kaut ko piekasīsies un nepatīkami pašam, griežos riņķi, a tur otrs sargs rāda ar roku: nāciet šurpu čaļi!!!! Un tad gan laidāmies prom divtik ātri, sarīkodami labu teātri makškerniekiem :-) Tiklīdz ieradāmies Jurmalā, devāmies uz ragu kāpām izmēģināt spēkus ar riteni pa mežu.. Sen nebiju tā braucis, īstenībā baigi labi un ātri var braukt, jo tur speciāli ir izbūvēts dēļu celiņs(tūristiem ooops), vienīgi apvidus ir diezgan kalnains, tāpēc bieži ir trepes, un jādomā ceļš, pa kuru ripot lejā, jo daudzi ir neizbraucami, stāvi un ar pārāk daudz saknēm, kas var beigties ar kritienu!

Neko, lēkājam, braucam, augšā lejā, smiltis un čiekuri šķīst, liegs vējš pūš, un svīstu kā traks, braucot kalnā uz spēka izsīkuma robežas. Tad jau sākām pagurt, un gar jūru braucām uz nākamo punktu - lielupes bāku. Nezinu, cik augsta ir Lielupes bāka, bet sniedzas dikti virs priežu galotnēm un augšā (man, cilvēkam, kuram ir bailes no augstuma, nācās pārvarēt sevi, bet neskatoties uz savām bailēm man tas ir izaicinājums kāpt tur augšā). Neko daudz nevilcinājos, un uzkāpu, jutos nedaudz nedroši, tāpēc paliku augšā vēl piecas minūtes, lai pierastu. Tā teikt, tagad liekas, ka nekas traks tur nebija, tikai pirmajā brīdi, varētu vēl tur aizbraukt!

Diena jau bija pagājusi, un bija jādomā par braukšanu uz mājām, tā lēnām, maļot smiltis un čīkstinot riepas pa asfaltu, izraisot dažas bīstamas situācijas gājējiem braucām uz Rimčiku sapirkties rijamo. Nu jā, apetīte man milzīga.. bet ko tur stāstīt, ka nopirku kefīru, jo bija akcija. Sāku šodien plkst. 12:00, līdz plkst. 20.00~, ideāli pavadīju laiku, kā GPS uzrāda nobraucu 65+ km (nebija arī visu laiku ieslēgts) nosauļojos, tagad pats brīnos, kas par nēģeri esu :-), tagad gaidu nākamo reizi, nākamo burnout!!