12. aprīlis. Ar ko gan šis datums bija tik nozīmīgs? 1945. gadā savā birojā nomira ASV prezidents Franklins Rūzvelts. 1961. gadā kosmosā izlidoja pirmais cilvēks - PSRS kosmonauts Jurijs Gagarins. Bet ar ko šis datums ir nozīmīgs eksiešiem? Laikam jau ar to, ka tieši šī datuma piektdienā bariņš eksiešu nolēma pavadīt dienu kopā, slēpņojot Rīgas teritorijā. Jāatzīst, ka tas, kādus skatus viņi redzēja un kādus šķēršļus pārvarēja, viņus pārsteidza nesagatavotus. Bet par to visu tālākās atkāpēs.

Visi tikāmies "Turkkebabā", kurš atrodas pie Origo, jo turpat blakus atradās mums vajadzīgā pietura. Kopā mēs bijām seši piedzīvojumu meklētāji es, Toms (shevijs), Rolands (Hibs), Viktors (fidoo), Modris (Static) un Ģirts (winw). Sagaidījām pirmo trolejbusu (23.) un braucām uz Purvciema pusi. Jāmin, ka pirms tam trolejbuss mani paklupināja un izsmēja. Laikam es tai mašīnai gluži nepatīku. sad_mini.gif Izkāpām pieturā "Stirnu iela" un devāmies uz Biķernieku meža pusi. Pa ceļam izrādīju savu skaisto rajončiku, parādīju arī daudzīvokļu māju, kurā dzīvoju, bet kāpņutelpu un dzīvokli gan nerādīju, jo nevēlos, lai pie manis ciemos sāktu staigāt piedzērušies eksieši.

Pirmais slēpnis, pie kura nonācām, bija "Biķernieku memoriāls 5". Es personīgi to jau biju atradis, tāpēc vienkārši izbaudīju skatu, kā iesildās mani biedri. Pēc tam gājām pēc slēpņa "Biķernieku memoriāls #3". To es iepriekšējo reizi meklēju ar citu kompāniju, bet, tā kā mēs neizmantojām GPS sistēmu, mums neizdevās to paveikt. Šoreiz gan aizgājām līdz pareizajai vietai un atradām slēpni. Saņēmu arī nolamāšanu no Viktora puses par to, ka es viņu nepabrīdināju, ka ārā ir ziema un ka viņam būtu jāvelk citi apavi, nevis kedas.

Nākamie divi slēpņi man personīgi jau bija atrasti, bet nu tūres kontekstā tos varēja iekļaut, jo tie tāpat bija pa ceļam. Tie slēpņi bija "Biķernieku memoriāls #2" un "Biķernieku memoriāls #1". Arī tie mums neaizņēma daudz laika, tāpēc devāmies tālāk. Tad bija pagarš pārgājiens pa sniegoto mežu un pašu Biķernieku trasi. Tad mēs sākām just to īsto pārgājiena garu. Pa ceļam izskanēja dažādi joki un sarunas, lai uzturētu jauko atmosfēru kompānijā un aizpildīto garo ceļu līdz slēpnim "Dog playground". Tas personīgi Rolandam arī bija pirmais atrastais slēpnis. Redzējām arī dažus maglus (sētniekus), bet cerams, ka tie nedarīs galu šim slēpnim (ja nu tam uzdursies).

Pēc tam devāmies tālāk uz "Biķernieku memoriāls #6" pusi. Izbrīnījāmies par to, ka slēpnim sarežģītības līmenis uzlikts "3 zvaigznes", bet pieņēmām, ka vasarā tā arī varētu būt. Mums gan šādā laikā slēpnis devās rokās ļoti viegli. Pēc tam izmetām apli apkārt Linezeram, kuru nosaucām par Līķezeru, jo pieņēmām, ka tajā met iekšā tos cilvēkus, kuri slimnīcā vairs nav ārstējami. Pajautājām Viktoram, vai viņš tā arī darīs nākotnē, un viņš apstiprinoši pamāja galvu. Pie ezera atrodas manis pieminētā slimnīca, kuras pieturā es nocēlu Rolandam slēpni "Slimnīca Linezers". Rolands pārbaudīja visus iespējamos caurumus (nepārprotiet), bet tieši pēdējā ieskatījos es, kā rezultātā arī atradu slēpni. Piedod, Roland, par to. biggrin_mini2.gif

Tad jau bijām nonākuši atpakaļ civilizācijā. Beidzot redzējām arī trolejbusus, par kuriem priecājāmies kā mūsdienās nokļuvuši viduslaiku zemnieki. Aizčāpojām līdz "Zemitāna laukuma" slēpnim, savācām un devāmies tālāk. Nākamais slēpnis bija labākais slēpnis, ko savā mūžā biju atradis. Tā nosaukums ir "Aviātors". Līdz tam bija diezgan liels pārgājiens, kā laikā paspējām ieraudzīt pat opeli, uz kuru jau bija gatavs mesties Viktors, bet mēs visi viņu kopīgiem spēkiem nomierinājām. Lai nu kā, ejot pa ceļu, pirmo reizi izlasīju slēpņa aprakstu. Man tas uzreiz iepatikās, kā vēlāk pārliecinājāmies, viss bija vēl interesantāk, nekā mums šķita. smile_mini.gif

Dažas bildītes:

 

Pirmkārt, mani pārsteidza slēpņa lielums. Tas bija arī lielākais slēpņa konteineris, kuru biju jebkad atradis. Atstājām foršu parakstiņu iekš "logbook'a". Pafočējām tur esošo inventāru, piem., interesantos stendus ar interesantu informāciju un propogandu. Vēl varētu minēt to, ka atradām vietējo bomžu pārtiku un atpakaļceļā, izejot no ēkas, dzirdējām, kā šie dodas uz mūsu pusi. biggrin_mini2.gif

Pēc šī kolosālā slēpņa devāmies tālāk uz Ķīšezera pusi. Nākamais slēpnis "Ezerkrasts" atradās Ķīšezera krastā, bet, lai tur nokļūtu, mums bija jāpārvar dažādi šķēršļi, kuriem mēs bijām fiziski gatavi, bet ne tehniski. Bija jārāpjas dubļu kalnā, un cilvēki, kuri izdomāja uzvilkt mēteļus uz šo slēpņošanas tūri, gluži nevēlējās pavāļāties uz zemi, tāpēc drošības un tīrības pēc tie izskatījās varen smieklīgi, rāpjoties šajā kalnā.

Tomēr, nokļūstot kalna augšā un aizejot līdz Ķīšezera krastam, mums pavērās diezgan skaists skats. Jāmin, ka arī paša slēpņa konteineri bija diezgan sarežģīti atvērt (vai arī man vienkārši bija līkas rokas).

Pēc šī slēpņa devāmies uz "Bouldering hall", bet, kā parasti, nebijām izlasījuši slēpņa aprakstu. Pa ceļam Toms man iedeva mobilo, lai to izlasu, kā rezultātā sapratām, ka nesanāks to slēpni paņemt, jo atkal nebijām tehniski sagatavojušies. Sanāca izmest lieku apli pa dubļainajiem ceļiem un sniegotajām pļavām, līdz to sapratām. Apavi bija nelietojami, bet nu tas laikam bija vienīgais mīnuss, kas tajā dienā pieredzēts.

 

Kad atskārtām slēpņa nepieejamību, devāmies uz nākamo slēpni, kas atradās ebreju kapos. Slēpnis "New Jewish Cemetry" tika atrasts diezgan veikli, bet jāsaka, ka mazliet vēlāk tas vairs nebūtu iespējams, jo metās tumsa. Lai iekļūtu kapos, mēs, kā necivilizēti cilvēki, rāpāmies pāri žogam, tāpēc mēs ļoti atvainojamies kapu iemītniekiem par apkārtnes bojāšanu. Ap šo laiku pasākuma biedriem bija skābs ģīmis, tāpēc āksts Jānis centās viņus uzmundrināt ar savu "lietus deju". Nopratām, ka tādu čuhņu vēl nebijām redzējuši, un sākām spriedelēt, ka varbūt esam nonākuši kaut kur pie Liepājas. Jā, tik garš un nogurdinošs ceļojums mums šķita.

Pēc kapu apmeklējuma devāmies tālāk pa pamestu lielceļu, pa kuru kursēja tikai viena mašīna, tā pati ar piekabi, par ko pasākuma biedrs izteica apgalvojumu: "Kas par pamestu vietu ir šī, ja te pat mašīnas ar piekabēm brauc?" Mēs devāmies uz pamesto elektrostaciju, kur atradās slēpnis "Old Power Plant". Diemžēl tas slēpnis mums nedevās rokās, diena arī jau bija beigusies, un bija iestājusies pamatīga krēsla, kas kopumā lika pieņemt lēmumu par tūres beigšanu (lai gan palika neatrasti vēl daži slēpņi).

Gājām pa mežu uz civilizācijas pusi. Noguruši, bet gandarīti par paveikto. Galu galā izgājām pie t/c "Alfa". Tur secinājām, ka katram bija derīgi transporti. Rolands aizgāja uz t/c gaidīt personīgo transportu, bet pārējie palika, gaidot sabiedrisko transportu. Jānis bija pēdējais, kas no tās pieturas devās prom.

Kopumā nostaigāti apmēram 17 km. Pasākums norisinājās no 16:00 līdz 21:00. Viktors nebija gulējis 36 stundas. Tika atrasti 11 slēpņi, un visā visumā superīgi aizvadīta diena. Dažiem šī diena ierindojās kā otrā labākā diena šajā sulu mēnesī, tas jau laikam nozīmē, ka tāds pasākums nebūs pēdējais. Patiesībā, Toms jau plāno nākamās divas slēpņošanas tūres maijā, tāpēc pievienojaties "Geocaching" grupai un sekojiet jaunākajiem slēpņošanas piedāvājumiem.

Bildes no pasākuma: https://failiem.lv/u/cymnljj

Jānis.

Tūres karte:

Laboja Ridiculus, labots 17x