Dawgora stays Dawgora

Jā, sen neesmu rakstījis savu blogu, teikt, jau 5 mēnešus. Tagad ir pagājis kāds laiciņš un varētu uzrakstīt kādu mazu blogu. Here it goes… (by the way, neesmu rakstnieks, bet tikai cilvēks kuram patīk lizdikt domas.

Ir pagājuši 3 gadi kopš esmu gājis savā ģimnāzijā (Valmierā, valstenē), un šis gads man ir pēdējais... Tāda sajūta ka laiks ir pagājis tik ātri, bet Tu reāli neko neesi izdarījis. 1 gadā tu visu iepazīsti, kas kur kā notiek. 2 gadā Tu esi gandrīz iejuties, bet trešajā Tu jau esi iejuties, bet Tevi dzen prom. Žēl... Tik daudz laba laika pavadīts tur un tik daudz draugu. Es mūžu mūžos atcerēšos visu, kas notika ar mani ģimnāzijā.

Labi, beigsim domāt par pagātni, bet nāksim pie kaut ko nopietnāku un sāpīgāku. Pirms 5 mēnešiem uzzināju, ka viena mana labākā draudzene domā precēties, kaut vai viņai ir 17 gadi. Es biju kategoriski pret, kaut vai visi teica ka tas ir superīgi, Bla bla bla. Un es vēl aizvien neesmu runājis ar viņu. Cik saprotu, tad man otra labākā draudzene dēļ tās 17gadīgās arī grasījās precēties. Un nu ko. Es viņas ignorēju abas. Tas nekas, ka es biju tas vienīgais muļķis kuram bija sirdsapziņa un apmācīja viņas dažādos priekšmetos. So, viņas abas aizgāja prom no skolas un cik esmu dzirdējis vienai būs bērns, un nebrīnītos ka otrai arī būtu. Bet man tagad ir vienalga. Kāpēc es jums to visu saku? Tāpēc, ka gribēju pateikt ka mūsdienu jaunatne pierāda cik stulba viņa ir.  17 gados jau precēties ar kādiem 24 gadīgiem džekiem. dažbrīd brīnos kā es viņas iepazinu... Nevienam negribētu lemt tādu likteni, kad Tu esi mazgadīgs un Tev ir bērns. Tas ir smagi.

            Lieta, ko sapratu tikai tagad, bet vajadzēja saprast jau kādu laiciņu atpakaļ- neuzticies nevienam, nesaki neko tādu, kas Tevi pēc tam var iznīcināt. Labāk sakot, pateicu kaut ko tādu dažiem, kas vēl aizvien griežas galvā un vienkārši… Tas ir smagi. Visgrūtāk to izdarīt ir man, jo esmu diezgan atvērts un varu pateikt visu kas man uz sirds, neaprēķinot sekas.

            Vispār ir gandrīz pienācis eksāmenu laiks, teikt pēc 3 nedēļām. Eh… Jānoliek visas ieskaites sekmīgi (pagaidām viss ir, bet jācenšas visu dabūt virs 5, un tas sanāk). Galvenais, par ko man bail, ka neuzrakstīšu matemātiku un angļu valodu uz B līmeni. Tāds kārtīgs pirms eksāmenu stress. Tas nekas, ka man matemātikā ir 8 un angļu valodā stabils 7. Latviešu valodas eksāmens man baigi nesaista un nebaida, jo kaut vai dabūju D līmeni, man tas neko nemaina, jo man augstskolā neprasa latviešu valodu. Par ko eju tālāk? Nav divas runas. Informātikas Tehnoloģijas. To pat var pamanīt mana desktopa bildē, kur teikt ir tikai programmas priekš zīmēšanas, serveriem un programmēšanu. Savā ziņā tas ir kā mans hobijs, un ar to visu labprāt nodarbojos kaut vai augu nakti. Vislabākais fakts ir tas ka kaut vai esmu iesācējs un pats pastāvīgi mācos programmēt visādus man tuvus kodus (AS3, Free pascal, JavaScript, XHTML, CSS, JQuery, Java, MySQL, PHP, 5HTML, tad vēl paspēlējos ar dreamweaver un photoshop u.c. Bet es pusei māku tikai pamatus, pārējo vēl vasarā apgūšu, ja būs laiks (var redzēt ka man ir daudz brīvā laika)) es „ielieku” 1 kursa IT programmētājiem manā nākamajā skolā, un to es secināju atvērto durvju dienās Viņi man arī ieteica nevis vairāk mācīties skolas priekšmetus, bet gan to, kas man patīk (diezgan loģiski) .

            Un cik saprotu, man jau vasara arī ir saplānota. Man būs prakse vai pat arī darbs savā jomā. Daļēji esmu priecīgs, jo iemācīšos diezgan daudz jauna, gan arī varēšu nopelnīt kādu lieku naudu augstskolai, bet man nepatiks tas, ka nevarēšu satikt savus draugus pa vasaru darba dēļ. Teikt, katram plusam ir savi mīnusi. Bet labāk es iešu uz to praksi un upurēšos, jo tā var būt tikai 1 iespēja dzīvē, ko nevar laist garām un ja Tu vēlies labu karjeru, tad tas ir arī jādara. Cik no jums ir upurējušies savu sapņu dēļ? Kaut vai dēļ kāda sīkuma?

            Vismaz viena priecīga lieta- atsāku runāt ar veciem draugiem ar kuriem nebiju kontaktējies pat 2 gadus. Tik forši parunāt par zināmām tēmām, par ko neviens nesaprot Eh, laiki iet. Cilvēki nemainās.

            Nu tas laikam ir mazs intro ko varēju pateikt pa savu dzīvi ātri pārejot 3 tēmām par kurām man visvairāk „kņud” iekšā. Ceru, ka tas raisīja jūsu domas par kaut ko. By the way, neticiet lielākai daļai meiteņu, viņas bieži vien ir skabargas pakaļā un labāk izbaudīt laiku kamēr neesi kopā ar nevienu. 

Smejieties par visu to, man ir vienalga. Es saku visu kas man ir un man vienmēr būs šie vārdi prātā-

„I don't want to complain about what I have because I'm just fine with it.

 I love what I got and I don't want more neither less.

 I'm happy with my life even if it currently has more downs than ups.

But I am me. And I am going to stay me. all the fucking way. „

Thank you and bye, man šodien jābrauc prom uz Igauniju dziedāt Kombuļu Ineses dziesmu „dzīvo tā „ Nezinu, vai no smiekliem nenomiršu.

Laboja Susuris, labots 1x