Ai nemulsti un nebrīnies, ja dzīva vaicā brīvi.

Nē, tā uz balli neielūdz, tai ielūgums uz dzīvi.

 

   Kaspars Dimiters cilvēkos izraisa dažādas emocijas, vieni viņu uzskata par brīnišķīgu dziesminieku, otri noniecina viņu kā personību, neizprot viņa dzīves ziņu, kas patiesi ir visai dīvaina. Manuprāt, šī skaistā balāde apliecina vismaz vienu svarīgu lietu - gadiem ritot, kā dziesminieks kaspars Dimiters tikai aug un aug, kļūst ar vien brīnumaināks. Šī balāde nevar neuzrunāt.

   Dziesma jeb balāde, kā nu to labāk uzrunāt, stāsta par sirdsapziņu, dzīvi un notikumu ritumam. Sirdsapziņa redz visu, redz katru mūsu sīkumu, ko mēs izdaram, mūsu ikdienas neizdarības un izdarības, pat sīkākās iedomas par neredzamu putekļu aizpūšanu. Ja tā saprot, ka kaut kas nav tā kā tam vajadzētu būt, tad tā reaģē. Kaut kur mēs vairs nejūtamies tā kā vajag, nespējam kaut ko vairs izdarīt, kā ēna tā piezogas un atņem caurlaidi uz laimi. Mēs nonākam starp vistumšākajām, visdepresīvākajām nebūtības druskām, varbūt pat mūžībā, taču kurš cits, ja ne pats to var izdzīvot, neskatoties, ko tas prasītu, lai atkal saņemtu ielūgumu uz dzīvi?