Leonardo da Vinči izgudrojumi

Priekšvārds

Gan jau daudz pazīst Leonardo da Vinči kā daudzpusīgu cilvēku — izcilu mākslinieku, ģeniālu izgudrotāju un inženieri, kā arī anatomu, astronomu, botāniķi, kartogrāfu, ķīmiķi, ģeologu, ģeometru, matemātiķi, optiķi, fiziķi, zoologu un pirotehniķi. Lielākā daļa viņu arī pazīst tieši kā mākslas darbu „Mona Liza” un „Svētais vakarēdiens” autoru, tomēr šajā rakstā es apskatīšu dažus no viņa iespaidīgākajiem izgudrojumiem, kuri to sarežģītības un tā laika tehnoloģiskās attīstības dēļ tā arī netika īstenoti. Lai arī da Vinči nebija daudz pabeigtu darbu, viņam bija vairāk nekā 2,500 burtnīcās apkopotu skiču un zīmējumu. Lai citiem būtu grūtāk viņa rakstīto izlasīt, viņam patika arī rakstīt otrādi - spoguļrakstā. Interesanti ir arī tas, ka viņš neapmeklēja universistāti, kas ir arī viens no iemesliem, kādēļ viņa izgudrojumi tajā laikā neguva īpašu atpazīstamību zinātnieku vidū. Tā vietā viss balstījās un rūpīgiem un vērīgiem novērojumiem un eksperimentiem.

	Lai arī da Vinči nebija pirmais, kurš ko šādu uzprojektēja, šis bruņumašīnas dizains ir plaši pazīstams, tas, iespējams, ir pats slavenākais no da Vinči izgudrojumiem. Tā pārvietošanās princips balstījās uz zirgu vai cilvēku spēku, kuri, griežot kloķus, tādējādi grieza arī riteņus. Šajā lokveida konstrukcijā bija arī paredzēti neskaitāmi lielgabali, pavērsti visu 360 grādu virzienā. Daudzas no viņa skicēm un izgudrojumiem bija vairāk teorētiskas, jo, piemēram, šai bruņumašīnai bija liela nepilnība, kura nevarētu tikt novērsta ar tā laika tehnoloģijām, proti lielgabalu sprādzienu troksnis izbiedētu tā iekšienē esošos zirgus, kā arī visdrīzāk padarītu kurlus tajā iekšā esošos cilvēkus, tomēr ja arī šāds ierocis būtu ticis izveidots, tas, lai arī samērā lēns un ar ierobežotu manevrētspēju, tajā laikā visdrīzāk šķeltu vienības un karalaukā izraisītu bailes un haosu.
	Šis planieris ir ļoti līdzīgs tam, kas mums ir šodien. Tā spārnu bija paredzēts izgatavot no sveķiem un kokvilnas auduma un rāmi no bambusa nūjām. Lai arī Leonardo šo planieri tā arī neizgatavoja, tas tiek uzskatīts par viņa diženāko izgudrojumu, galvenokārt tādēļ, ka mūsdienās, to izgatavojot, tas arī strādāja. Atgādināšu, ka pirmo lidojošo lidaparātu izgatavoja Brāļi Vraiti vien 1903. gadā, tas nozīmē, ka ja Leonardo būtu to arī izgatavojis un izmēģinājis, tad pirmais lidojums visticamāk būtu noticis 4 gadsimtus agrāk. Apakšējais pusloks norāda uz lidaparāta galu tieksmi sliekties uz augšu vai leju. Tam sākumā nebija lidmašīnām tik izplatītā astesveida gala, kas dotu lidaparātam papildu līdzsvaru, tomēr Leonardo drīz vien sāka apzināties un pētīt to nozīmi lidojuma stabilitātes radīšanā.
	Lai arī par izpletņa izgudrotāju tiek atzīts Sebastians Lenormands, kurš to paveica 1783. gadā, Leonardo da Vinči patiesībā šī ideja radās vairākus simtus gadu iepriekš. Da Vinči blakus izgudrojuma skicei rakstīts šāds teksts: „Ja cilvēks ir iesiets auduma teltī, kura ir ap 23 pēdām platumā un 12 garumā un kura atveres ir pavērstas uz augšu, tad viņš var krist lejā no lieliem augstumiem, neciešot nekādus nopietnus ievainojumus.” Iespējams atšķirīgākā iezīme Leonardo izpletņa dizainā bija trīsstūrveidīgais pārsegs, kas radīja bažas par to, ka gaisa pretestība varētu būt par mazu, lai ierīci kārtīgi noturētu gaisā. Tomēr 2000. gadā pārgalvis Adrians Nikolass izgatavoja uz šīm skicēm balstītu prototipu, kurš ne tik vien strādāja, bet pēc viņa vārdiem bija vēl stabilāks par mūsdienu izpletni.
	Leonardo nebija pirmais, kurš bija mēģinājis izveidot automātisku transporta līdzekli, tomēr viņš, balsoties uz iepriekšējiem dizainiem, ņēma vērā to kļūdas un nepilnības, izveidoja uzlabotu versiju. Tas tiek uzskatīts ne vien kā pirmais pašdarbojošais transportlīdzeklis, bet pat pirmais mehāniskais dators, jo tā virzienu varēja iepriekš noteikt (ieprogrammēt), tādējādi par 408 gadiem apsteidzot Karlu Bencu un Daimleru Gotlību, kuri izgatavoja pirmos pašdarbojošos ratus. Mašīnu darbināja atspere, kura jau bija tikusi izmantota iepriekš, tā kā da Vinči apzinājās tās iespējamo pielietojamību. Atsperes bija ievietotas cilindram līdzīgā virzulī, kas pastumjot uz atpakaļu tika atbrīvotas, tādējādi radot kustību uz priekšu. Vēl piemetināšu, ka mašīnai nebija paredzētas bremzes, lai arī tas neradīju lielu apdraudējumu, mašīnai no vietas nespējot nobraukt vairāk kā pārdesmit metrus.
	Lai arī pirmais helikopters tika uzbūvēts tikai ap 1940. gadiem, tiek uzskatīts, ka Leonardo da Vinči 15. gadsimta beigās zīmētās skices bija mūsdienu lidaparāta priekštecis. Tā lidošanas princips bija līdzīgs mūsdienu helikopteriem - gaisa kompresija, lai tādējādi ierīce paceltos gaisā. Šai ierīcei bija jābūt vairāk kā 15 metru platai, kas sastāvētu no salmiem, auduma un stieples un to būtu jādarbina 4 cilvēkiem, kas stāvētu uz vidējās platformas un grieztu kloķus. Leonardo uzskatīja, ka ar pietiekamu griešanu ierīce patiešām paceltos gaisā, tomēr mūsdienu zinātnieki apšauba, ka kas varētu būt iespējams konstrukcijas lielā svara dēļ.
	Par šī robota esamību tika uzzināts vien 1950. gados. Leonardo šī robota skices uzzīmēja, kad viņam bija 12 gadi. Tas bija ietērpts vācu-itāļu viduslaiku bruņās un bija vadāms ar trīsēm un trosēm. Lai arī sākumā tas varēja veikt vien ierobežotas darbības kā stāvēšanu, apsēšanos, galvas grozīšanu, mutes atvēršanu/aizvēršanu, sejsega pacelšana, kā arī katras rokas atsevišķu kustināšanu, Leonardo bija iecerējis ar laiku izgatavot kaujā izmantojamu versiju. 1495. gadā Leonardo savu robotu izrādīja hercoga Sforca rīkotajās galma svinībās Milānā. Par to vai tas strādāja vai nē, nav zināms, tomēr mūsdienās izgatavotais modelis, kā jau Leonardo bija paredzējis savās skicēs, strādāja.
	Šo astoņstobru ložmetēju Leonardo izstrādāja 1480. gadā Florencē, iespējams, pēc kāda prinča lūguma, mēģinot atrast veidu kā padarīt efektīvākus tā laika šaujamieročus. Galvenā doma bija trīs atveru rindas, kurās varēja ievietot šāviņus. Izšaujot no pirmās, lādiņus tūlīt pat varēja ielādēt un šaut no otrās vai trešās atveres, tādējādi ļaujot pirmajai atdzist. Augstumu varēja regulēt ar rokas kloķi. Tā lielais pavērsums būtu efektīvs pret plašām karavīru rindām. Pateicoties apakšā piemontētajiem riteņiem un vieglajam dizainam, tas arī būtu bijis viegli pārvietojams.
	Šo elpošanas aparātu da Vinči izveidoja 1500. gadā, strādājot ūdens pilsētā Venēcijā. Tas bija paredzēts pārsteiguma uzbrukumiem kuģiem. Akvalangs bija no ādas un pāri galvai bija jāpārvelk maisveida maska, kuras deguna apvidū bija divas niedru caurulītes, kas stiepās līdz ūdens virsmai, kur tās virs ūdens noturēja korķveida pludiņš. Maskā bija iestrādāts arī ar vārstu darbināms balons, kuru varēja gan piepūst, gan izpūst, lai nirējam būtu vieglāk mainīt ieniršanas dziļumu. Kā arī da Vinči nirējā tērpā bija iekļauta tāda praktiska lieta kā maisiņš, kurā vajadzības gadījumā varēja arī pačurāt. Šī ideja, līdzīgi kā lielākā daļa da Vinči izgudrojumu neieguva plašu apazīstamību līdz pēc viņa nāves netika publicēti pierakstu un skiču apkopojums Codex Atlanticus.
	Lai padarītu nāvējošākus jau tajā laikā esošos lielgabalus, da Vinči izstrādāja lielus šāviņus, kas sastāvēja no apaļām čaulām, kuras bija piestiprinātas pie dzelzs starplikām, kurām pa virsu tika piešūts elastīgs apvalks. Šim izgudrojumam sprāgstot, pašķīstu daudz šķembas, kurām bija daudz lielāka trāpījuma iespēja un plašāks iedarbības lauks kā parastai lielgabala lodei. Arī šis izgudrojums ir priekštecis šķembu bumbai, kas parādījās neilgi pirms 2. pasaules kara. Ja Leonardo da Vinči mūžs nebūtu aizpildīts arī ar darbošanos citās jomās un viņš būtu darbojies vienīgi kara jomā, kur arī tiktu atzīts, kas zina — varbūt pasaule izskatītos pavisam citāda, militārajai jomai 15. gadsimtā attīstoties tik strauji.
	Šo ierīci Leonardo izstrādāja uzbrukumiem un aplenkumiem nocietinātām vietām — pilīm, cietokšņiem utt. Tā sastāv no viegli pārvietojamas konstrukcijas un apbruņota, nolaižama tilta, kas tiek novietots uz ienaidnieka mūra, paverot karavīriem vienkāršu ceļu kā iekļūt nocietinātajā vietā. Kāpnēm ir papildu balsts, riteņu spīlēm daļēji esot pieķēdētām pie skrūves vītnēm. Ir īpašs kloķis, ar kuru tiek regulēts kāpņu augstums. Šis izgudrojums, kā jau lielākā daļa viņa izgudrojumu, tika uzbūvēts vien pēc viņa nāves. Šīs ierīces dizainu ir arī pārņēmuši un pielāgojuši mūsdienu ugunsdzēsēji.