Napoleons Bonaparts

Napoleons di Buonaparte

(1769 - 1821)

Imperators

Ievadam

Te nu sākas stāsts par, iespējams, atpazīstamāko militāro un politisko lēderi, kurš vēsturē iegājis kā labākais kara vadonis. Tas ir laiks, kad valstīs valda monarhija un pie varas ir viens vienīgs cilvēks- monarhs. Visa valsts ir no šī vadoņa atkarīga un tas, vai viņš ir absolūtisma piekritējs vai nav, nosaka valsts likteni. Proti, ja valdnieks domās tikai par savas dinastijas un galma labumu, tad valstī var sākties neražas, bads, kas noved pie tautas masu nemieriem, kas notika Lielajā franču revolūcijā (1789 - 1799). Par šīs revolūcijas aizsācēju uzskatāms Luijs XVI, kurš nelikās ne zinis par valsts interesēm un kopā ar sievu Mariju Antuaneti ļāvās vienaldzīgai galma dzīvei, par ko mūsdienās liecina palikusī Verseļas pils.

Nākšana pie varas

Napoleons nāca no samērā nabadzīgas advokāta ģimenes. Viņam skolas gados ļoti padevās matemātika un dabas zinātnes, tāpēc viņš varēja īstenot savu ieceri - iestāties karaskolā Parīzē. Jau aptuveni gadu pēc iestāšanās skolā Napoleonu pieņēma Francijas armijas artilērijas pulkā.

Kā jau ievadā minēju, šajā laika posmā sākās revolūcija. Napoleonam tolaik bija 20 gadi un arī viņš kļuva par revolūcijas piekritēju. Par viņa pirmajiem militārajiem panākumiem uzskatāmi franču armijas daļas komandēšana Tulonas pilsētā (1793. gads). Jau pēc trīs gadiem, kad jaunais karavadonis bija jau sevi pierādījis, viņam uzticēja vadīt visu Francijas karaspēku cīņā pret Austriju. Franču armija guva uzvaru un Napoleonu mājās sagaidīja kā valsts varoni.

1798. gadā Napoleons atkal gāja karagājienā. šoreiz pret Ēģipti, kas tolaik bija Anglijas pakļautībā. Pēc grūtām kaujām ēģiptieši tomēr padevās, taču, dodoties mājup, Francijas armiju piemeklēja mēris. Nomira liela daļa karavīru un, kad negaidot, pretī vērsās Anglijas kara flote, Francijas armija cieta sakāvi. Sākās krīze Francijā, taču Napoleons tur saskatīja iespēju nākt pie varas. 1799. gadā viņš piedalījās apvērsumā, kas radīja lielas izmaiņas valstī. Pie varas tika trīs konsuli, ar Napoleonu priekšgalā.

1804. gadā Napoleons sevi vienpersoniski pasludināja par imperatoru.

Interesants vēstures avots:

- Napoleona sulainis viņu raksturoja šādi:

Viņš bija piecas pēdas un divas ar ceturtdaļu collas garš. Viņam bija īss kakls, noliekti pleci un platas krūtis. Viņš bieži grauza nagus - tā bija nepacietības vai satraukuma pazīme.

Reformas iekšpolitikā

Napoleons parādīja apbrīnojamas spējas ne tikai kā karavadonis, bet arī kā valdnieks, kurš spēj sakārtot savu valsti (impēriju). Napoleona valdīšanas laikā pirmkārt tika ieviesta jauna valūta. Tā bija nepieciešama, jo Francija bija novesta tik tālu, ka tā jau sāka domāt variantu par bankrota atzīšanu. Napoleons sakārtoja visu nodokļu sistēmu, kas radīja valstij ar vien lielākus un lielākus ienākumus. Arī infastruktūrā tika ieviesta kārtība. Viņš lika būvēt ar vien jaunus ceļus, celtnes, tiltus, kanālus un pat deva norādi kārtīgi sakopt un izgreznot Parīzi.

Tieši viņš bija tas, kurš pirmais Francijā izveidoja četru pakāpju izglītības sistēmu, kas sastāvēja no pamatskolas, vidusskolas, liceja un tehniskās skolas. Ironiski, ka Napoleons skolas sistēmā ieviesa pastiprinātu matemātikas un dabaszinātņu apguvi, jo iespējams bez šīm mācībām viņš nebūtu kļuvis par karavadoni un vēlāk par imperatoru.

Viņš ieviesa cenzūru. Runas brīvība tika aizmirsta gan iekarotajās zemēs, gan pašā Francijā. Tika kontrolēti visi preses izdevumi un cenzūru kontrolēja speciāli izveidota slepenpolicija. Sākot no 1810. gada Franzijā slepenpolicijai tika dotas pilnvaras arestēt cilvēkus bez izmeklēšanas.

Arī administratīvajā pārvaldē tika veiktas zināmas pārmaiņas. Visa valsts tika sadalīta departamentos, kurus pārvaldīja noteikti perfekti. Sīkāk tos vēl iedalīja apriņķos un komūnās, kuras pārvaldīja nevis perfekti, bet īpaši izvirzītas amatpersonas, kuras darbojās saskaņā ar iekšlietu ministru.

Daudz kas no minētā pastāv Francijā vēl mūsdienās.

Interesants vēstures avots:

- Napoleona komentārs par reliģiju:

Sabiedrība nevarpastāvēt bez reliģijas. kad kāds cilvēks mirst badā blakus citam, kurš dzīvo pārticībā, ir vajadzīga kāda autoritāte, kas pasaka: "Dievs tā grib, ka uz pasaules ir gan nabagie, gan bagātie, bet vēlāk, Mūžībā, tas būs pavisam citādi."

Iekarojumi

Arī pēc troņa iegūšanas, Napoleona asinīs ritēja iekarošanas alkas. 1800. gadā tika atsākts karš pret Austriju. Francija svinēja pārliecinošu uzvaru. Šī kara rezultātā Francija ieguva daudz zemes, kas Austrijai piederēja mūsdienu Itālijā un Šveicē.

Būtībā 1802. gadā ar Angliju tika parakstīts miera līgums, taču attiecības starp abām valstīm kārtējo reizi saasinājās, jo Francija neizveda no Anglijas teritorijas daļu sava karaspēka, to apdraudot, kā arī savā veidā bojājot Anglijas tirdzniecību ar savām koloniālprecēm. Šīs domstarpības noveda abas valstis līdz karam, kas notika 1805. gadā pie Trafalgaras zemesraga. Karš notika starp flotēm. Lai gan Francijai lielā mērā palīdzēja Spāņu kuģi, tomēr Anglija ūdeņos ir neuzveicama. Francija cieta sakāvi. Napoleons nebija neattapīgs un uzsāka ekonomisko karu ar Angliju. Lielākajai daļai Eiropas valstu tika aizliegts tirgoties ar Angliju.

Spānija un Francija bija sabiedrotās ilgu laiku. 1808. gadā tika parakstīts oficiāls līgums par abu valstu savstarpēju sadarbību. Taču laiciņu vēlāk Napoleons izlēma Spāniju pārņemt pavisam. Ieveda Spānijas teretorijā 300'000 cilvēku armiju. Anglija palīdzēja Spānijai aizstāvēties, taču Francijas armija izrādījās daudz spēcīgāka. Tad nu līdz pat 1813. gadam Spānijas un Portugāles teretorijas piederēja Francijai.

1803. gadā Francija devās uz mūsdienu Vācijas virzienu. Ieņēma daudzas vācu zemes, daļu Prūsijas, ieskaitot poļu zemes, taču tās vēlāk atdalīja hercogistē, jo Polija izrādīja ļoti lielus centienus atgūt valstiskumu. Šo iekarojumu gaitā Francijas armijai nācās karot pret Vācijas un Krievijas apvienoto armiju, taču guva uzvaru. Pēc šī kara Francija parakstīja miera līgumu ar Krieviju, taču Krievijai pēc līgumā dotajiem noteikumiem bija jāpalīdz Frencijai blokādē pret Angliju.

Pēc šiem karagājieniem Napoleons bija pilnībā pārveidojis Eiropas karti un valdīja teju vai visur.

Interesants vēstures avots:

-Grāfienes Klēras Elizabetes de Remizā atmiņas par Napoleonu-

Bija vērts skatīties, kā viņš runājās ar saviem zaldātiem. Viņš iztaujāja tos par piedzīvoto cīņās un viņu ievainojumiem. Viņam bija paradums vakaros pārlasīt karavīru sarakstus. Viņš paturēja to vārdus atmiņā. Tas viņam palīdzēja atpazīt karotājus un dāvāt tiem prieku pārmīt kādu vārdu ar savu ģenerāli. Viņš runāja ar saviem vīriem draudzīgā tonī, kas tos sajūsmināja un atgādināja kopīgi izcīnītās kaujas.

P.S. Klēra bija Napoleona pirmās sievas Žozefīnes draudzene

Liktenīgais karagājiens

Napoleona nākamis mērķis bija Krievija. Bez brīdinājuma nu jau leģendārais karavadonis savāca 675 tūkstošu cilvēku karaspēku, no kuriem tikai puse bija francūžu un devās Krievijas virzienā. 1812. gadā viņi šķērsoja Nemunas upi.

Pirmā kauja sākās netālu no Semoļenskas, taču Krievi izdarīja taktisku gājienu- atkāpšanos. Īstā kauja notika 7. septembrī, aptuveni 110 km tālu no Maskavas. Kaujā uzvarētāju nebija. Gan Francija, gan Krievija katra zaudēja vairāk kā 40 tūkstošus vīru. Krievija nevēlējās to turpināt un izlēma ko negaidītu- pameta Maskavu.

14. septembrī Napoleona armija ieradās Maskavā, kas jau bija tukša. Vairāku dienu garumā tika dedzināta, postīta un izlaupīta pilsēta. Sākās pārtikas trūkums un bads, kā arī tuvojās aukstā sezona, taču Francijas daudznacionālā armija nebija radusi pie šādiem drēgniem apstākļiem.

Napoleons ar savu karaspēku devās atpakaļ uz Parīzi, taču Krievijas karaspēks tos apzināti virzīja pa to pašu ceļu, pa kurieni nākuši, proti, tur jau viss bija dodoties šurp izlaupīts un pārtika izēsta, tāpēc Francijas armija cieta badu, slimības un maksimālu nogurumu. Parīzē pārradās vien 93 tūkstošu vīru.

Ziņas par neveiksmīgo karagājienu izplatījās pa visu Eiropu un valstis, to padzirdējušas, izmantoja iespēju un atguva neatkarību. Impērija bruka. Napoleons atkāpās no sava troņa un uzticēja to Luijam XVIII. Pats devās dzīvot uz nelielu salu Elbu, kur apmetās cietoksnī.

Napoleons sajuta alkas pēc kara un jau pēc gada (1815. gadā) savāca niecīgu armiju un devās karā pret Beļģiju. Karā tika ciesta sakāve. Napoleons atzina sakāvi angļiem un viņu izsūtīja uz Svētās Helēnas salu Atlantijas okeānā, kur viņš nodzīvoja savus pēdējos dzīves gadus, mirstot 51 gada vecumā.

657px-Napoleon_sur_son_lit_de_mort_Horace_Vernet_1826.jpg