Jā, šodien sagribējās kaut ko ierakstīt blogā. Kaut ko tiešam nesvarīgu, bet varbūt svarīgu?

 

Prieka Asaras

 

Viss sākās dienā, kad es nevainīgi aizstaigāju līdz tuvākajam veikalam. Birračī, itāliešu lielveikals un viens no lielākajiem Florences veikalu tīkliem atradās netālu no mana īrētā dzīvokļa. Ieejot veikalā es netīšām nogāju gar vietu, kurā nebiju spēris kāju jau ļoti sen, kopš vakardienas. Mani pārņēma neizsakāms prieks, es jutu kā no kāju galiņiem līdz pat vēderam aiziet trīsas. Mans ķermenis drebēja, ieraugot šo slepeno veikala daļu. Es aizdomājos, kas notiktu, ja es nogāztu plauktu un tajā esošie dārgie vīni, viskiji un degvīna pudeles sašķīstu pret grīdu vienā lielā, slapjā stiklu jūrā, sastādot man nežēlīgu rēķinu. Jā, to es tik tiešam prātoju, kāpēc gan to neizdarīt? Kas mani no tā attur?

Pēc vakardienas notikumiem, man galvā šaudījās nenormālas domas, es ļāvu tām netraucēti plūst un turpināju tās attīstīt, truli blenžot alkoholisko dzērienu virzienā. Jo ilgāk stāvēju, jo vairāk spēkā pieņēmās vēlme paņemt kādu pudeli.

Morāle, ētika? Jā, izklausītos nejēdzīgi, ka šis, fotogrāfijā redzamais vīrietis ir nogāzis veselu stendu veikalā un aizmucis. Pilnīgs trakums! Prātoju, ka es to labprāt redzētu kā izgāšanos, kad kāds neveikls veikala strādnieks nogāž veselu plauktu. Ko līdzīgu nesen biju redzējis neskaitāmajos youtube izgāšanās video.

Mīņādamies uz vietas vairākas minūtes un bezrūpīgi domājot es pamanīju, ka šis veikals ir iekārtots sarkans. Kases sarkanas. Plaukti sarkani. Reklāmas sarkanas. Dekorācijas sarkanas. Nekad līdz šim nebiju tam pievērsis uzmanību, jo parasti ejot uz veikalu pirms tam jau biju sastādījis sarakstu ar nepieciešamajām pārtikas precēm. Meklējot preces, to novietojumu veikala darbinieki pa laikam speciāli mainīja, es nonācu kādā šobrīd man ļoti nozīmīgā veikaļa daļā. Diemžēl nodaļa, kas šobrīd man lika trīcēt nebija tā, kurā atradās grādīgie un dārgie dzērieni. Tā arī nebija veikala nodaļa, kurā atradās suņu un kaķu barība. Man nebija mājdzivnieku. Bet tad es to drebēdams ieraudzīju. Biju nonācis galamērķī, tāpēc jau es šorīt neapzināti devos uz šo veikalu, bez sastādīto lietu saraksta. Mans bezrūpīgais domu plosts tuvojās krācēm.

Tas bija milzīgs plaukts ar mazuļu pamperiem. Dažādu izmēru pakas un krāsani iepakojumi, pat 2in1 un vairāk, staipīgie un izturīgie. Man tas bija Šoks. Vēl jo vairāk es pamanīju, ka viena tāda paka maksā  20 €. Un nemaz ne tā lielākā. Es nespēju uz ko tādu ilgi skatīties. Es saņēmu drosmi, apgriezos un ar atlikušajiem spēkiem man izdevās atgriezties drošībā, pie alkohola stenda. Ticiet vai nē, bet vakar es uzzināju, ka manai meitenei ir pieteicies bērniņš. Kad es izdzirdēju šo prieka... vēsti no savas meitenes es sāku raudāt, ko nebiju darījis kopš neatminamiem laikiem un sacīju, ka tās ir prieka asaras. Cik dzirdēju no saviem draugiem, meitenes bija jau izveidojušas savu klubiņu un apsriedušas visus iespējamos variantus kas varētu notikt tālāk. Kā būs ar mācībām un kā ar naudu. Bet mēs nebijām runājuši gandrīz neko. Tas viss šobrīd izskatījās cik vien ļauni iespējams. Vai es gadījumā neaizmirsu pateikt, ka tie ir dvīnīši?

Drošībā. Stāvēdams pie plaukta, kuru pārzināju bezmazvai no galvas, neskatoties paķēru viskiju, tā cena bija gluži kā mazuļu lietām un devos atpakaļ uz savu dzīvokli svinēt.

Uz plosta šobrīd es neredzēju nevienu glābšanas riņķi. Pie kases vēl redzēju mazu žipčiku ratiņos, viņš ar mani koķetēja. Tāpēc pudeli atkorķēju jau stāvot rindā.

 

Šis stāsts ir izdomāts, bet ļoti reāli iespējams noticis dzīvē. 

 

 


Laboja throttle, labots 9x