Jau vakars klāt, viss satumsis tā, ka neko nevar saskatīt. Melnajās debesīs ieslīd mēnesis - apaļš un dzeltenīgi balts. Apkārt viss spokaini blāvā gaismā. Lielajās priedēs baisi gaudo vējš kā vilku bars. Man jāiet caur mežu. Liekas, kāds aiz muguras seko. Manas bailes visur nāk man līdzi. Tās kļūst par manu ēnu no kuras es baidos. Lielais mežs liekas kā bezgalīga tumsa, no kuras nav izejas. Tas ir kā labirints, kurā esmu apmaldījusies un nevaru atrast ceļu. Skrienu uz vienu pusi - nekā, skrienu uz otru - tāpat, nonāku atkal tur, kur jau esmu bijusi. Beidzot apstājos. Jādomā...jādomā...jādomā!... Jādomā, kā tikt ārā no spocīgā meža, kurā bailes mani pavisam sastindzinājušas. Kā bija tai pasakā? Vajadzīgs gaismas stars?! Tas parādīs ceļu, lai tiktu mājās. Bet kur lai es dabūju šo staru?! Viens zibsnis, un doma - šis gaismas stars ir manā sirdī. Tikai mana sirds zina, ko darīt. Sirds saka:"Lielais mežs - tā ir dzīve. Bet nebaidies! Es esmu tevī un vienmēr palīdzēšu sameklēt pareizo ceļu! Tikai atceries par mani un ceļu prasi man!"

Laboja nezināms, labots 1x