Kordiljera & Co austrumu ekspedīcija

Pēc ziemeļu ekspedīcijas Kordiljers nolēma rīkot vēl vienu, šoreiz neapgūtajās Morytanias zemēs, kur pat gaiss dvako pēc puvekļiem un neķītrības. Taču plašajos austrumu purvos varētu būt sastopamas dažādas nepazīstamas augu sugas, un kas zina, kādus vēl noslēpumus glabā senās pilsētu paliekas, pār kurām aizlaikos valdīja mītiskas eņģeļveida būtnes?

Daudzi ceļinieki ir pasludināti par bezvēsts pazudušiem, kopš iegājuši dziļāk Morytanias dzīlēs par Canifis pilsētu, tādēļ Kordiljers izlēma meklēt biedrus, ar kuriem mērot nezināmos ceļus. Kāds dižciltis, vārdā Skarlis Zālamans, pieteicās doties pārgājienā. Ska ir izdaudzināts kā prasmīgs karotājs, un viņš ir studējis Paterdomus templī netālu no upes, kas atdala Morytania no Mistalinas karaļvalsts. Templi apkalpoja Saradomina mūki (pēdējā laikā to gan savā varā pārņēmuši asinssarkanos apmetņos tērptie zamorakieši), kuriem pieder senas zinības par cīņas līdzekļiem pret tumšajiem radījumiem, tādēļ Kordiljers izlēma pieņemt Skarli, jo viņa kaujas zināšanas un svētās gudrības varētu izrādīties neatsveramas.

Sēžot Canifis krogā pie alus kausa, Kordiljeru uzrunāja kāds matains vīrs kamuflāžas biksēs un zābakos. Vīrietis ar vēja appūsto seju teica, ka ir zvejnieks, kurš pēdējos pāris gadus veltījis lielās zivs atrašanai, un tagad viņš izlēmis to meklēt Mort Myre purva dziļajos akačos. Kordiljers teica, ka viņa ceļojuma maršruts ved cauri šim purvam, un ir vajadzīgi drosmīgi kamerādi, lai palielinātu izredzes dzīviem izkļūt laukā. Zvejnieks (viņu sauca Nazis) izšķīrās doties kopā ar pētniecisko ekspedīciju, jo kopā tomēr drošāk.

Nevarēja zināt, kas uzglūnēs ēnainajās un miklajās vietās, kur viņiem vajadzēja doties, tādēļ Kordiljers uzvilka varžu ādas vesti un bikses, iepakoja mugursomā ekipējumu, un, paņēmis zarainu nūju, kuru bija iegādājies no dēmoniska paskata sarkanādaina radījuma turpat Canifis miestā, devās uz norunāto tikšanās vietu.

Ejot uz priekšu, nāsīs iecirtās pretīga, salkana smaka, kas atgādināja pussadalījušos sprāgoni. Kordiljers aplika ap seju tam speciāli paredzētu masku, un drīz jau ieraudzīja SKarli Zālamanu, kurš izskatījās tā, it kā dotos meitās, nevis uz netīru, slapju purvu. Pēc kāda laika atnesās arī Nazis, kurš nebija varējis atrast bikses. Viņš, atšķirībā no Ska, bija tērpies praktiski - mugursoma, ādas jaka ar vilnas oderi, un ceļaspieķis.

Iecerētais maršruts bija doties uz dienvidiem cauri Mort Myre purvam, kura galā, spriežot pēc vecām šī apvidus kartēm, vajadzēja atrasties cilvēku apmetnēm, vai vismaz tam, kas no tām atlicis. Ja nonāktu tur, viņi izlemtu, vai turpināt ceļu kur deguns rāda, vai griezties atpakaļ.

Purvainos plašumus ierbežoja kalts metāla žogs, pie kura vārtiņiem stāvēja kāds vīrs mūka ietērpā. Grupa piegāja pie viņa aprunāties.

Mūks sacīja, ka bez īpašiem piesardzības pasākumiem ceļinieki ātri vien atradīs galu, bet Skarlis teica, ka viņš zina, kas darāms. Iesirmais vīrietis izlaida grupu cauri vārtiņiem, un piedzīvojums sākās!

Smaka pieņēmās spēkā tā, ka šķita - cirvi varētu pakārt, bet grupa Kordiljera vadībā turpināja lavierēt starp trunošiem baļķiem, dzīvnieku atliekām un ar ūdeni pildītām bedrēm. Kordiljers zināja, ka šādās vietās jāiet tur, kur vairāk zāles, jo tā ar saknēm nostiprina zemi un neaugtu, ja būtu pārāk mitrs.

Skarlis gāja no dibenpuses, lai uzmanītu, vai kāds nezvērs nezogas no aizmugures. Ainava visur viena un tā apti - garas smilgas, ložņājošas augu saknes un akači. Cari zaļganajai dūmakai pat sauli nevarēja redzēt. Taču Kordiljers, kā pieredzējušākais ceļotājs, veda rupu uz priekšu. Vismaz tā viņam likās... Paskatoties pār plecu, Kordiljers redzēja tikai Nazīša spīdīgās acis un divdomīgo smaidiņu. Zālamans bija pazudis!

Tika nolemts ceļu vairs neturpināt, bet apstāties un lūkot sasaukt Skarli.

Nazēls piemetās uz kāda baļķa, kamēr Kords vājā balsī sauca un centās saredzēt Skarli cauri dūmakai. Izkliedzot sulīgu lamuvārdu, Nazis kā dzelts uzslējās kājās. Arī Kordiljers sajuta - zaļā migla sabiezēja, atņemot spēkus un radot sliktu dūšu. Jušana tāda, it kā kāds tevi apgramstītu aiz drēbēm.

Paga, kāds tiešām apgramstīja! Gaisā kūļājās tikko manāmas, alkatīgas ķepas. Ābols, ko Nazis grauza, viņam rokā pārvērtās par derdzīgu puvekļu masu. Spļaudams žļurgu ārā no mutes, Nazis gandrīz aizrijās. Pēkšņi rēgainais veidols ieguva taustāmu formu, un abi domāja, ka beigas būs, kad tajā pašā mirklī grezns šķēps ietriecās gaisā peldošājā preteklī.

"Skarli, ropsīt, tu ieradies īstajā brīdī!", iesaucās Nazis, jo tas tik tiešām bija dižciltīgais Skarlis, kas, nomaldījies purvā, bija atkal atradis pārējos. Pēdējā brīža varonis izskaidroja, ka rēgainais veidols bija purvā no bada miruša cilvēka nomocītais gars. Viņu nogalinot, Skarlis palaidis nelaiķa dvēseli iet, kur pašam tīk.

Tad mācītais Skarlis nomurmināja kaut, ko kas izklausījās pēc "repinava", un gaisu ap viņu piepildīja maģiska paskata zeltaini štruntiņi, kas lika uz tuvējā baļķa izaugt pāris sēnēm. Maģiskās sēnītes noplūcis, Skarlis tās iestūķēja zaļā maisiņā, un apgalvoja, ka tās palīdzēs uzvarēt citus rēgus, ja tie uzmāksies. Kordiljers lūdza vēlreiz atkārtot sēņu audzēšanas triku, un Ska piekrita. Kad fenomenālā purva flora bija ar lupu nopētīta no visām pusēm, grupa varēja turpināt ceļu.

Ejot garām kartējai ūdens lāmai, tajā pēkšņi kaut kas noplunkšķeja. Pat Ska nepaspēja ne acu pamirkšķināt, kad Nazis jau bija izrāvis badapātagu no somas, un sāka makšķerēt. Ķērās gan tikai gļotaini zuši, Nazīša kārotās zivs nebija.

Skarlis jutās pārāk vīrišķīgs, lai tā stāvētu malā, neko nedarīdams, tādēļ uzsāka cīņu ar gliemi. Liels bija pāsrteigums, kad izrādījās, ka gliemezis nav vis ar pliku roku ņemams, un sāka spļaut skābi, vienā vietā sabojājot Ska apmetni. Skaidrs bija viens - jebkam, kas vēlas izdzīvot Morytanias purvos, jābūt sīkstam un izturīgam...

Nazītis meta mieru zvejošanai, un ekspedīcija turpināja ceļu ar svaigu zivju krājumiem. Bija noiets jau tāls ceļš, un grupiņu nodarbināja dažādas netīkamas domas - purvs šķita esam bez gala un malas.

Kad Nazīts ieraudzīja augsta koka apveidu iznirstam no miglas, viņam sākumā sķita, ka tā ir tikai nejauka halucinācija. Bet tad arī abi pārējie to pamanīja un pasteidzās garam Naželim. Atklājās, ka koks aug uz nelielas saliņas, uz kuru kādreiz bija vedis koka tiltiņš, kas tagad bija pārrauts uz pusēm.

Atlētiskais Skarlis pirmais pārlēca pāri grāvim, bet mazāk izmanīgais Kordiljers, gribēdams apsteigt Nazi, norāva uz mutes taisni rāvainajā purva ūdenī. Vienīgais mierinājums bija tāds, ka visi jau daudz maz bija pieraduši pie atbaidošās smakas, un viens slapjš, dūņās izvārtījies pētnieks neko nevarēja padarīt sliktāku.

Uz saliņas glabājās kādas vecākas apmetnes paliekas - ugunskura izdedži, galdiņš, un šādi tādi citi nieki. Nazīts iekūra uguni un ķērās pie ēst gatavošanas. Atklātajā liesmā zuši mazliet apdega, taču kopumā maltītei nebija ne vainas.

Uz salas purva nejaukā ietekme šķita mazināmies, bet Kordiljers bija mazliet tālāk manījis vēl kādu koka tiltiņu, tāpēc tika nolemts palūkot, kas tur labs, bet atgriezties uz salas pārlaist nakti, ja nekas jēdzīgāks netiks atrasts.

Taču irādījās, ka tieši pāri tiltam Mort Myre purvam pienāk gals, un ceļotāji aizmiga zem klajas debess, spokaina muzikanta ieaijāti.

Nākamajā dienā ceļš meta līkločus riņķī apkārt, bet pamats zem kājām bija salīdzinoši sauss un ciets, kā arī ik pa laikam uzpūta jūras vējš, tādēļ iešana vedās daudz raitāk. Ceļotājiem pievienojās arī tumšs krauklis, uz kuru pieteicās Nazīts. Lielās zives meklējumi vēl aizvien nevedās...

Bet jāzvejo bija, jo bija tikai divas iespējas - ēst zivis, vai ēst gļotainos purva gliemjus. Ejot tālāk uz dienvidiem, apvidus kļuva arvien sausāks, kamēr aiz purva zālēm parādījās pelēku klintsbluķu pakalns. Tā pakājē bierdi pamanīja skūtgalvi mūka drēbēs. Tā kā Ska visvairāk bijusi darīšana ar tādiem tipiņiem, viņu sūtīja izzināt kas un kā. Pēc lielas tielēšanās Skarlis Zālamans uzsāka sarunu ar svešinieku.

Tas teica, ka tuvumā esot gan cilvēku apmetne, bet tie ir ļaudis, kas knapi velk dzīvību un viņiem nākas grūti paslēpt sevi no Drakanu - vampīru dzimtas, kas pārvalda lielāko daļu Morytānijas - acīm. Arī ceļš uz Burgh de Rott ciemu ir briesmu pilns, jo tuvumā spieto zemākās kārtas vampīri. Paļaudamies uz to, ka Ska mācēs izvairīties no asinskārajiem radījumiem, Nazis un Kordiljers mudināja turpināt ceļu.

Sāka krēslot, un ap dūšu kļuvu pavisam neomulīgi, jo bija jāiet pa akmeņainu ceļu garām pamestām kalnu raktuvēm. Šķita, ka katra ēna ļaunprātīgi nolūkojas uz vientuļajiem gājējiem. Pēkšņi atskanēja tādi skrapsti, it kā kāds ar nagiem vilktu pa akmens virsmu. Dēkaiņi saspiedās ar mugurām kopā, akli blenžot biezējošajā tumsā.

Sievišķīgais amulets uz Ska krūtīm viegli iegailējās, un uz pulciņa pusi mežonīgā ātrumā metās pāris sakumpušu, skrandās tērptu radījumu. No mākoņu aizsega iznira mēness, un tā gasimā uzbrucēju āda bāli atblāzmoja. Pirmais vampīrs lēkšoja virsū Koriljeram, bet Skarlis ar neredzētu spēku caurdūra dzīvā miroņa krūtis. Asiem zobiem pilnā mute viegli pavērās, un vampīra ķermenis sabirza putekļos.

Kad cits nezvērs uzklupa Nazītim, viņš to netikli satvēra tā, it kā dotu mutes, bet patiesībā pārlauza uzbrucēja kaklu. Kordiljers, savukārt, pacēla savu zaraino kūju un izšāva uz savu pretinieku maģiskas šautras, kas pārgrieza muskuļus un sašķēla kaulus. Ieraudzījis jaunus vampīrus pulcējamies, Skarlis izkliedza atkāpšanās signālu un raidīja uz vienu bariņu uguns vilni, kas aizdedzināja visu, ar ko saskārās. Asinskārīgie radījumi, kas raduši pie tumsas, uz brīdi kļuva akli, viņu liesmojošie biedri, kas skraidīja apkārt, jucekli tikai palielināja, un ceļotājiem bija īstais laiks atrast patvērumu.

Skarļa vadībā viņi metās skriešus. Akmeņus atkal nomainīja tumši zaļi augi, un priekšā pavīdēja pussagāzusies sēta. Lieki nedomājot, visi trīs pārlēca tai pāri.

Skatam atklājās trūdoši grausti. Mēnesnīcā tajos pa laikam pazibēja acu pāri, pētot trīs atnācējus. Kad biedri iegāja vienā no būdelēm, to slimīgā paskata iemītnieki apstiprināja, ka ceļinieki nonākuši Burgh de Rott ciemā - pēdējajā cilvēku apmetnē, kas nav pakļāvusies dižciltīgo vampīru varai. Ieguvuši pajumti apmaiņā pret pāris zivīm, vīri beidzot varēja atpūsties.

Mirkli pirms aizvērt acis, Skarlis pa caurumu jumtā samanīja plandošu ēnu, kas uz brīdi aizsedza mēnesi. Ciematnieks, kas viņiem deva guļasvietu atteica, ka tas bija Vyrewatch - šīs būtnes karalisko Drakanu režīmā kalpoja par uzraugiem, lidojumā patrulējot pār pārvaldāmajām teritorijām. nav atrasts tāds ierocis, kas spētu viņus ievainot. Šiem vārdiem skanot atmiņā, Skarlis aizmiga un nepamodās līdz nākošajam rītam.

Viegli iedomāties, ka trīs dzīvu svešinieku ierašanās brūkošajā ciemā izraisīja lielu satraukumu. Pētnieki tika lūgti apciemot kādu slimu vīru, kurš gulēja uz nāves gultas.

Vīrietis gulēja, klāts mikliem, pēc pelējuma smakojošiem palagiem. Izskatījās, ka pirms slimības spēka viņā bijis daudz. No agrākā bija palicis izģindis vīrelis, kura acis ārprātīgos murgos stiklaini vizēja. Slimnieka lūpu kaktiņi asiņoja, bet kaklu zem bārdas klāja zaļgani augoņi. Tiešām izskatījās, ka viņš vairs necelsies.

Zvejnieks pavēlēja biedriem iziet no būdas, bet pats palika iekšpusē.

Nazīts izvilka no somas makšķerauklu, un slimnieka sievai paziņoja: "Es zinu, kas darāms!"

Apgājis sievietei no mugurpuses apkārt, Nazīts aptina abus auklas galus sev ap rokām un tad apmeta plāno, bet izturīgo makšķerauklu viņai ap kaklu. No sievišķa mutes izlauzās mēms kliedziens, un uz pieres izspiedās asinsvads. Nazītis savilka auklu vēl ciešāk apkārt, un tā iegriezās sievietes kaklā, liekot pāris sarkanām pilītēm notecēt uz viņas krūtīm. Acis izvalbījās, un viss ķermenis notrīsēja. Nazis neatslābināja spiedienu, un slimā vīra sievas redzokļi pārgriezās uz augšu. Kāja vēl noskurinājās, tad acis atmetās savā vietā un kļuva nedzīvi stiklainas. Zvejnieks, aiz piepūles elsodams, vēl mirkli pastāvēja, tad atlaida auklu, un ļāva ķermenim ar seklu pakšķi nokrist zemē.

Nazīts piegāja pie gultas galvgaļa, uzklāja savu cimdoto plaukstu vīrietim uz mutes un aizspieda nāsis. Pēc mirkļa, stāvēdami ārpusē, Kordiljers ar Skarli ieraudzīja būdiņu uzliesmojam - Nazis bija izlietojis pēdējo kvalitatīvo malku, lai neļautu sērgai izplatīties.

Iznācis no sprakšķošās mājeles, bārdainais zvejnieks ne mirkli uz to nepalūkojās, bet devās taisnā ceļā uz zvejas dokiem, kas atradās jūras krastā. Iepriekšējā vakarā bija iegūtas ziņas par Meiyerditch rajonu uz austrumiem, kur vampīri izmitināja cilvēkus, nelaižot tos ārā un regulāri iekasējot asins nodevas.

Pie laipas atradās piesieta laiva, kurā visi trīs vīri saspiedās, un, prātīgi airēdamies gar krastu, nonāca pie ūdenī mirkstoša Meiyerditch mūra. Viļņi bija to izskalojuši tā, ka tas derēja kāpšanai, un visiem izdevās uzrausties augšā. Mazā laiviņa gan bija piesieta, lai neaizpeldētu prom, bet kāds varens vilnis to pacēla gaisā un sašķaidīja pret mūri, nogriežot trijotnei atpkaļceļu.

Gabalu tālāk parādījās plaisa, pa kuru varēja nokāpt mūra iekšpusē. Tur Kordiljers sastapās ar neredzētu augu, kuru, protams, vajadzēja nopētīt.

Nazīts ar savu zābakoto kāju izspēra caurumu tāpat drūpošajā sienā, un dekaiņi iznāca augstu, krustām šķērsām sabūvētu māju ielenkumā, Pāri ielai šāļais jūras vējš aizpūta drazas kaudzīti.

To, ka nevajag stāvēt tik atklātā vietā, biedri saprata tikai tad, kad ar pavēli stāvēt, lejā no debesīm noplanēja viens no Vyrewatch. Tuvumā radījums izskatījās visai nedabisks - ne īsti tīrasiņu vampīrs, bet kaut kas zemāks. Savāžot milzīgos spārnus un nostājoties uz zemes, uzraugs izskatījās mazāk bīstams - slaidie locekļi nespēja noturēt neko smagāku par garu škēpu.

Sargs pieprasīja, lai Kordiljers ļauj sev iekosties kaklā un nosūkt nedaudz asiņu. Apzinādamies savu bezspēcību, piedzīvojumu meklētājs piekrita.

Sajūta nebija no patīkamajām, bet pēc tam Vyrewatch, savu apetīti apmierinājis, aizlaidās prom, nelikdamies par neiderīgajiem cilvēkiem ne zinis.

Apstaigādami apkārt esošās mājas un runājot ar to iemītniekiem, ceļotājiem izdevās noskaidrot, ka Meiyerditch geto rajonā noris pagrīdes kustība, kas cenšas sagraut vampīru varu. Tika dots mājiens, ka varbūt šī organizācija varētu palīdzēt trijotnei izkļūt no pilsētas.

Ceļš līdz slepenajam grupējumam bija iezīmēts ar sudraba sirpi - sekojot šīm zīmēm, pētniekiem vajdzēja atrast cilvēkus, kas varētu viņiem palīdzēt.

Diemžēl tik spoži vis negāja... Neprotot pārvietoties starp mājām tik klusi un nemanāmi kā vietējie, ekspedīcijas dalībnieki drīz piesaistīja vairāku Vyrewatch uzmanību, un tika nosūtīti uz darba nometni. Katram iedalīja par cirtnim, un nācās rakt ārā zilganu rūdu, kuru velns viņu zina, kāpēc vampīriem vajadzēja.

Bija piesolīts - ja rateļi tiks piekrauti pilni, sodītos atbrīvos.

Nelaimīga apstākļu sakritība, bet Skarlis bija viskarstasinīgākais no visiem, un tika nogalināts strādnieku dumpja apspiešanas laikā.

Kordiljers un Nazītis pēc darba minimuma izpildīšanas tika izlaisti ārā no raktuvēm, lai iet, kur acis rāda. Sekojot kanalizācijas sistēmām un pielietojot nedaudz rupja spēka un nočiepto cirtni, abiem atlikušajiem ekspeditoriem izdevās nonākt pazemes tuneļos zem Drakanu pils.

Izskatījās, ka ejās vampīri piekopuši savādus ģenētiskos eksperimentus, bet pētīt kāre jau bija pārgājusi, galvenais šķita pēc iespējas ātrāk nokļūt drošībā.

Nebija zināms, kur tuneļi ved, bet labāk bija skriet un nedomāt. Galvenais bija izvairīties no savainošanās un tikt uz priekšu.

Taču grūti bēgt, ja visādi draņķi neliek mieru... Tāpēc jādod pa galvu!

Galu galā tunelis izveda kādas celtnes pagrabā.

Uzkāpuši pa kāpnēm, abi vīri apjēdza, ka iznākuši taisni aiz Canifis kroga! Pamatīgi izgulējušies, viņi devās apglabāt Skarļa mirstīgās atliekas. Prasmīgi amatnieki izkala nelaiķa statusam pienācīgu kapakmeni, un, atdevuši pēdējo godu, abi vīri devās iesniegt ekspedīcijas materiālus Varrokas muzejam.

Laboja Susuris, labots 12x