Šajā tēmā, varat uzrakstīt par kādu notikumu, kad reāli, likās, labi nebūs, bet tomēr esiet joprojām dzīvi. 


Virsraksts manam piedzīvojumam varbūt ir nedaudz pārspīlēts. Biju maziņš, kādi divpadsmit gadi, ja nemaldos, atceros šo notikumu, kas man uz pāris gadiem teica, nē, es nekad vairāk neslēpošu. Tatad, pirmo reizi ar vecākiem un vēl cita drauga vecākiem devāmies uz kalnu. Kad ieradāmies, man bija bail braukt nost no stāvā kalna, kaut arī man instruktors visu laiku centās ieskaidrot kā braukt. Es brīnījos, kā viņam nav bail braukt atmuguriski.Tā nu kādas divas stundas braukājos ar instruktoru, bet vispretīgākie bija pacelāji. Viens, kuru pieāķē ar dēlīti, starp kājam un otrs, kas jāliek aiz muguras. Man šausmīgi nepatika braukt augšā, kritu.. vēlos.. instruktors visu laiku palīdzēja.
Vienu brīdi braucu augšā, un pašā kalna augšā ir jaatāķējas, bet man kaut kā nesanāca, iestājās panika, jo priekšā bija tas MILZĪGAIS motors, kas vilka striķi kopā ar mani iekšā.. reāli izbijos, un gluži kā filmā, nevarēju atāķēties..
Bet izlīdzēja instruktors, kas piesteidzās un uzspieda sarkano pogu, un viss pacēlājs apstājās. Tā nu kādus trīs gadus uz slēpēm neskatījos. Tad atkal pamēģināju, likās garlaicīgi un sāku aktīvi braukt ar snowbordu.


Vari komentēt, tikai ja pats kaut ko ieraksti. smile_mini.gif  
Novērtējiet, spiežot zaļo vai sarkano aplīti pie komentāra!!

Laboja Vysainīks, labots 1x