Bija 17. janvāris, 2008. gads. Es saņēmu blogu un sāku rakstīt. Un par to arī būs stāsts. Šis ir 200. bloga ieraksts un ir laiks atskatīties uz to, ko es esmu sarakstījis šajos 5 gados un 8 mēnešos.

Tātad sveiki mani dārgie, īpašs sveiciens tām retajām sejām, kas manis rakstīto lasa jau kopš pašiem pirmsākumiem. 

Uzreiz brīdināšu, ka kopā ar visām atsaucēm lasāmviela te būs visai apjomīga, Tamdēļ aicinu iekārtoties ērtāk, paņemt no ledusskapja vēsu aliņu vai pagatavot karstas tējas krūzi, apsegties ar sedziņu un iegrimt manā stāstījumā. Gribētos ticēt, ka garlaicīgs tas nebūs. 

Jāatzīst, ka exs.lv (tolaik vēl runescape.ex.lv) man deva iespēju rakstīt. Toreiz arī blogu te tā nemaz tik viegli nevarēja dabūt. Izpelnījos es to ar savām aktivitātēm spēlējot runescape (kam punkts tika pielikts 2010. gadā). Un tā, 17. janvārī, 2008. gadā es (toreiz vēl latgals16) atstāju šādu ierakstu:

                 Paldies par blogu!

 Tiešām liels paldies tiem, kas par mani balsoja.

Tas man liek domāt (Madar palīdzi), ka laikam to, ka es saņemšu blogu pat izšķīra aptauja (vai arī vienkārši balsošana). Katrā ziņā blogu es dabūju. Kas sekoja tālāk. Tā kā biju aizrāvies ar spēlīti, tad es sāku arī aizrauties ar pasākumu veidošanu spēles iekšienē (jā, jā, zinu, ka skan muļķīgi). Tad nu ar bloga palīdzību es veidoju aprakstus un...cilvēkiem tas patika!

Un tad nāca mans pirmais kaut nedaudz ieraksts - mēģinājums veidot īstu dienasgrāmatu.

Ja tā tagad palasa, tad pat sāku šausmināties. Nu piemēram:

No rīta es aizdomājos cik labi būtu, ja skolotājas nevis mācītu mūs, bet spēlētu NBA. Iedomājaties - veca, resna učene ar parūku slam dunk taisa...

Nu labi - ko tādu es varētu iedomāties arī tagad, tiesa - es noteikti vārdu učene aizstātu ar skolotāju vai pasniedzēju.

Arī bezsakarīgus rakstus es rakstīju jau tajā laikā. Piemēram centos parodēt literatūras vēsturi. Kāpēc? Nudien nezinu.

17.maijs 2008. gads. Mans pirmais no daudzajiem ierakstiem ar patriotisku novirzi. Gramatiski katastrofāls, bet nāca tiešām no sirds. Nekad to neesmu slēpis, ka mīlu šo zemi, ka šī ir mana mazā, mīļā Latvija, ka citur nekad man nebūs labāk. Tagad jau esmu paspējis apskatīt pasauli un joprojām saku to pašu.

Šķiet pēc šīs gramatiskās katastrofas es labojos un sāku pievērst uzmanību ne tikai tam, ko rakstu, bet arī tam - kā rakstu. Sāku rakstīt arī par dažādām sabiedrības problēmām. Sanāk, ka pavisam noteikti jau vismaz 5 ar pusi gadus cenšos vērst cilvēku uzmanību uz to, ka varbūt ir jāmēģina nesapūdēt sabiedrību. Pa vidu sāk parādīties arī pa kādai vērtīgai dzīves atziņai, kurām es piekrītu arī tagad.

Pati galvenā sajūta pasaulē ir mīlestība. Ja Cilveks neprot mīlēt, tad viņš ir kā koka gabals.

To es izspēru 2008. gada 24. Jūlijā. Pēc 5 gadiem es tam joprojām piekrītu.

Un protams - te arī mani pirmie soļi stāstu rakstīšanā. Skaidrs - biju pārlasījies krusttēvu, visticamāk arī nelaimīgi iemīlējies,kaut gan šo es īsti neatceros. Johaidī, tas tomēr bija pirms 5 gadiem - pieļaujami.

Arī politikai es sekoju līdzi jau tajā laikā. Starp citu tieši 2008. gadā noritēja Krievijas un Gruzijas konflikts. Nemaz neliekas, ka tas būtu bijis tik sen, ne? Un šķiet, ka man vienmēr ir bijusi tendence lēkāt no tēmas uz tēmu - vienu brīdi situ pa jūtiņu rakstot par bērnunamiem. Nākošajā teikumā jau izpaužos politikā.

Te atliek vēl piebilst vienu Putina publisko izteikumu - "krievijas mērķis ir atjaunot Impēriju. Rietumu Lidmašīnas  mūs neatturēs no Baltijas"

Arī rakstu komentārus tajā laikā ir interesanti palasīt.

dudijs no lv piemēram rakstīja:

Man pohui ko citi saka bet man liekas ka Latgalam vajadzētu piešķirt titulu "Latvijas lepnums"

Protams, negribot jāatzīst ka, tajos brīžos es mēdzu sataisīt tādu ģīmi, ka top gear Džeremijs Klarksons, kad ar sevi ir ļoti apmierināts.

Starp citu es savā laikā arī mēdzu izcelties ar gājieniem, kas administrācijai varēja būt kā skabarga dupšucī. Piemēram, izsakoties par autobaniem. Ironiski - viens no autobana vārdiem tagad ir mana lietotājvārda sastāvdaļa.

10.maijs 2009.gads

Līdz tam brīdim garākais mans ieraksts dienasgrāmatā. Pārdomāju dzīvi ne pa jokam. Toreiz, esot 11. klases izskaņā pirmo reizi pierakstīju savu domu par to, ka vēlos studēt Kultūras Akadēmijā. Daļēji savu plānu esmu izpildījis, tiesa - ja man kāds tajā laikā pateiktu, ka es studēšu to, ko es studēju tagad, es viņu (labākajā gadījumā) nosauktu par pajoliņu. Tad es plānoju, ka studēšu aktieros. Arī te parādās kāda prātīga doma.

bez kritikas nebūtu progresa

Rakstīt tāpēc, ka man patīk rakstīt, man tiešām patīk. Tā nu reizēm tapa arī šādas pērles(protip - uzmanību pievērst rindiņu sākuma burtiem):

Pum pum pum (es tikai iesildos)
Iespaidīga (lai jau būtu)
Eh...
Kā sacīt jāsaka - piektdienu nebūs (lasīt augstāk)
Traka dieniņa (bez komentāriem)
Dzeramā diena (vai ta bez alkohola nevar)
Izcila diena atpūtai (diemžēl kādam arī jāstrādā)
Elegance piemērota piektdienai (ja vien netaisies vārtīties grāvī)
No more comments (kaut ko nesaprati? iztukot?)
Aizraujoša (Kā teiktu viens labs draugs - No Shit)

OK tas ir nekas īpašs, bet tagad pamēģināsim savādāk

Pilns kauss alus
Izcilas kvalitātes alus
Eh, kā gribētos vienu aliņu
Kur ir mana alusmašīna (lidmašīna?)
Trakotorā vēss aliņš ir kā atradiens
Dirsā visu šņabi un lētos vīnus (es neteicu ka būšu pieklājīgs)
Iepūt man kur neskan - alus bestest
Elegance un alus? hmm, nesaskan
Nevaru izturēt vairs, kā man garšo alus gaišs)
Alus(ko vēl te cerējāt sagaidīt?)


 Blogu paspēju izmantot arī savtīgiem mērķiem. Vairākas reizes lūdzu palīdzību gan rakstot ZPD, gan vācot kādas balsis, gan (un ar to es nelepojos) ar referāļiem. Un vai ziniet? Vienmēr man vismaz kāds izpalīdzēja un par to visiem paldies liels!

Uh, rakstot šo secināju, ka esmu kopējis salkanus tekstiņus, kas sit pa jūtiņu un pārpublicējis savā blogā. Nu tas gan ir viens melns plankums. Brr, šķiet nebiju pārāk prātīgs arī pirms četriem gadiem. Tātad prātīgs nebiju pirms pieciem, nebiju arī pirms četriem gadiem. Skatīsimies kā gājis tālāk.

2009.gada septembrī es uzrakstīju savu, tā gada noteikti spēcīgāko jūtiņrakstu. Tā kā tas nav pārāk garš - atļaušos to pārpublicēt vēlreiz šeit. Secināju, ka man ir sanācis diezgan skaisti. Turklāt šo četru gadu laikā es šajā tekstā nevēlētos mainīt neko. Tas joprojām ir mans klusais sapnītis.

Man ir sapnis. Sapnis par zemi no kuras es nāku. Par Latviju. 
   Par zemi kurā es apkārt dzirdu latviešu valodu. Par zemi kurā man neviens neliek justies neērti par to ka esmu latvietis. Kur man nav jādzird izkropļota latviešu valoda ar nezināmas izcelsmes lamuvārdiem. Kur es ar jebkuru varu runāt savā valodā un par to netieku izsmiets. Šajā zemē man nav jābaidas skaļi pateikt, ka to mīlu. Tā ir zeme, kur neviens netērē svešu naudu. Kur nav cilvēku, kas rūpējas tikai par savu labumu. Kur neviens nepelnīti netiek iemīts dubļos, tikai tapēc ka viņš kādam nepatīk.Zeme, kur politiķiem nav nospļauties uz tautu. Kur nekad neizskan vārds krīze Kur skolēnes netiek pazemots izskata dēļ, vai tapēc ka viņam trūkst naudiņas, lai dabūtu to, kas ir citiem. Šī zeme ir vieta, kur labos darbus neaizmirst, bet sliktos darbus nepiemin. Zeme, kura netiek apmētāta ar dubļiem no citu valstu puses un zeme kurā neviens nebaidās paust savu viedokli. Kur nav jābaidās, ka kāda untumu dēļ vairs nevarēs apkurināt mājas. Kur cilvēkiem nav ik brīdi jābaidās pazaudēt mājas. Kur katrs var justies lepns par zemi kur ir piedzimis - par Latviju.
  Pagaidām tas ir sapnis, bet es ceru, ka pieredzēšu brīdi, kad tas piepildīsies. Kad tas notiks? Tas ir katrā mūsu rokās, lai arī ko jūs teiktu. Varbūt viens cilvēks spēj maz, bet ar kopīgu mērķi var panākt daudz. Galvenais ir ticēt un sapnis īstenosies. Sapnis par Latviju.

Un tagad man ir jāuzbūvē dramatiska atmosfēra, jo ir pienācis brīdis minēt sastāvdaļu, bez kura mani raksti nemaz nav iedomājami.

Jo Rudzi ir gatavi! Tie radās jau 4 gadus atpakaļ, kas nozīmē, ka pusotru gadu es rakstīju bez tāda nobeiguma.

 Izlasīju saturīgu domrakstu. Tur bija normāls ievads, iztirzājums un nobeigums. Un pēc nobeiguma bija viens teikums vēl. Jūs varētu minēt 10 reizes un tāpat neuzminētu. (šajā brīdi es izbadu šo sajūtu). Šis teikums bija... (ziniet patīkami) ... Rudzi ir gatavi. Es teiktu ideāls nobeigums jebkuram tekstam. Nevaru vien sagaidīt pavasari, kad eksāmena domrakstu ar to varēšu nobeigt ^^. 

Ar kaunu jāatzīst, ka domrakstu tā nebūt nenobeidzu. Bet es par to nesēroju. Manās acīs neviens manis rakstītais domraksts man nav tāda sentimentālā vērtība, kā šie bloga ieraksti, tamdēļ tie nav pelnījuši tādu nobeigumu. Toties ar to ir vērts iztirzāt atkāpē par eksistenciālām problēmām (23. septembris 2009.). Starp citu sāku domāt, ka 2009. gada septembris man bijis īpaši ražīgs.

Ko jūs teiktu, ja es pievērstos eksistenciālām problēmām? Nu piemēram, vai banāni ir mēbeles? Vai bruņurupuči ir zīdītāji? Vai 30km tiešām ir 30 km un galu galā vai rudzi ir gatavi? Vai kādreiz mēs saņemsim jautājumus uz šīm atbildēm vai arī atbildes uz šiem jautājumiem.

Tāpat daudz laika esmu pavadījis aprakstot savas gaitas Turcijā. Par tiem piedzīvojumiem es varētu izdot maza formāta grāmatu. Es šķiet varētu rakstīt un rakstīt, bet es laikam atturēšos no liekiem komentāriem un paturpināšu ar izgriezumiem no dažādiem ierakstiem gadu gaitā. Kas zina - varbūt arī jums tie ko atsauks atmiņā, savukārt tiem, kas tikai tagad iemet aci manis rakstītajā, iespējams šie izgriezumi liks aizdomāties. Bez tam - vispilnīgāk par šiem ierakstiem runā ieraksti paši.

Pārāk garš lai kopētu visu, bet šeit ir vesela rinda ar manām dzīves gudrībām (2010. gada 13. jūnijā).

2010.gada 3. janvāris

Pirmajā ši gada dienā staigāju pa mežu un purināju no eglēm sniegu, un priecājos, jo izskatījās varen jauki. Varbūt arī mums visiem vajadzētu meklēt labo sīkumos un pasmaidīt maķenīt biežāk.

2010.gada 15.janvāris

Lai gan esmu katolis un negribu, tā teikt, zaimot kristīgo Dievu, bet varbūt, ka nevajag aizmirst arī latviešu tradicionālos dievus. Protams man te zinātnes aizstāvji metīs sejā, ka zibens ir dabas parādība un tā tālāk, bet kāpēc visam jāmeklē izskaidrojums? Kāpēc kaut kas nevar palikt neizskaidrots, lai mums būtu kāda deva mistikas?

2010.gada 19. marts

Nekas nav mūžīgs. Arī cilvēkam pietiek ar vienu trāpīgu sitienu, lai viss, kas ir bijis aizietu nebūtībā. Vajag piemērus? Lūdzu - autoavārija. Ja izdzīvosi - varēsi to uzskatīt par savu otro dzimšanas dienu. Ja nē - viss, ko tu esi sasniedzis, vienalga, kas tu esi bijis skolā - pelēkā pelē vai klases līderis - tas viss aiziet nebūtībā. Kas paliek? Atmiņas, kas noput. Sākumā par tevi sēro, pēc tam tevi ik gadu piemin, vēlāk retumis apkopj tavu kapu un kādu dienu arī atmiņas izzudīs. Nebūs vairs nekā, izņemot kapakmeni, kas iespējams nokļūs kādas mājas pamatos, jo būs tik sadrupis, ka neatgādinās par tevi.

2010.gada 11. maijs

Vajadzēs:
>mazas glāzītes (tautā sauktas "stakani" vai "peņģeroti")
>Spraitu (vairumā pirkt lētāk)
>Citronus (tā pavairāk)
>Salvetes
>Plaukstu 
>Šnaps
>Galds
 
    Apsēžamies pie galda, kur ir viss augstāk minētais. Ņemam peņģerotu un ielejam tur 1/3 šnaps. Pielejam klāt 1/3 Spraits un tad izspiežam no citrona vēl 1/3 sulas. Tagad vajadzētu būt pilnam peņģerotam (nejaukt ar pilnu pulksteni). Ņemam salveti un noslaukām galdu, kur viss ir nopilējis ar citronu sulu. Uzliekam roku uz glāzītes malām (tā lai visa nosegta). Paceļam augstāk un, turot roku virs glāzītes, uzsitam tās dibenu pret galdu (tā dūšīgi lai saputojas) un momentā izdzeram. Ir garšīgi un baumo ka nākamā rītā jums nebūs vajadzības pēc aliņa (ja piedāvā neatsakieties).

6.Janvāris 2011.gads. Ievietoju arī video ar savu veikumu esot Gaziantepā, brīvprātīgā darba periodā.

2011.gada 3. aprīlis

Ja tu dotos uz neapdzīvotu salu, kur tev pieejams būtu magnetafons ar baterijām, kas nenosēžas (nu teiksim kāds šķūnēts saules bateriju aparāts) un tavs mērķis būtu darīt sev galu, kādu albumu tu izvēlētos, kurš ir tik nepanesams, ka lēnām iedzītu tevi kapā?

2011. gada 17. oktobris

P.S. Matīss ir pilnībā izdomāts tēls un neviens reāls Matīss stāsta tapšanas dēļ miega zāles nepārdozēja.

2011.gada 27. oktobris Iz raksta par "Uzvaras" pieminekli

Valsti jau neveido sviestaini politiķi, kuri bez mums nebūtu nekas. Leposimies ar to, kas esam un ticēsim, ka reiz tiešām pienāks diena, kad drūmās "krāniņa" zvaigznes vairs nevērsies pār Rīgu. Diena, kad nebūs jāuztraucas par valodas saglabāšanu. Diena, kad apzināsimies, kāds gods ir būt latvietim.

2012. gada 24. oktobris

udens ir skaists. Varbūt ne gluži Rīgā (jo te parkos ir suņu kakas, nevis lapas), bet ir skaists. Bet man neiet pie sirds, jo draugiem.lv ir pilns ar galerijām, kuros cilvēki bildējas parkos ar lapām (un suņu kakām).

2013.gada 5.augusts 

...lai dzīvē nerodas tieksme meklēt loģiku tur, kur tai nav vietas.

2013.gada 11.septembris

Meitenes - nebaidieties, viss, kas ir uz vīrieša ir muskuļi. Un ja vīrietis ir apaļš, priecājieties - jums būs nedaudz vairāk ko mīlēt.

Te nu mēs esam nonākuši līdz šai dienai. Tā kā visi tik tālu ir izslasījuši, es varu ielikt tl;dr (par garu,neizlasīju)versiju šiem 5 gadiem un 8 mēnešiem.

  • Esmu rakstījis par spēli.
  • Esmu sūdzējies, ka viss ir slikti
  • Esmu paudis savu patriotisko viedokli
  • Esmu centies pievērst cilvēku uzmanību tam, ka sabiedrība ir iebojājusies
  • Esmu rakstījis par savām gaitām ārzemēs
  • Esmu rakstījis pilnīgi bezsakarīgas lietas
  • Esmu centies rakstīt literārus stāstus
  • Esmu lūdzis cilvēku palīdzību
  • Esmu aprakstījis savu ēdiena pagatavošanas tehniku
  • Esmu ņirgājies par Eirovīziju
  • Un visvairāk es esmu rakstījis par dzīvi kāda tā ir
Šobrīd esmu dalītā 10. un 11. vietā lapā pēc ierakstu skaita blogā. Esmu 7. vietā pēc lasījumu skaita un godpilnajā 3. vietā pēc komentāru skaita.
Apzināti šajā rakstā neiekļāvu savus Turcijas piedzīvojumus, jo par tiem vien varētu rakstīt vēl un vēl. Katrā ziņā paldies tiem, kas ir lasījuši un lasīs vēl, paldies arī tiem, kas komentēja un izteica savu viedokli reizēm ielaižoties garās diskusijās ar mani. Man ir prieks, ka lieku jums domāt un prieks, ka jūs to liekat darīt arī man. Domājams no manis ieraksti tik drīz nebeigsies. Man tomēr vienmēr ir ko teikt. Uz tikšanos nākamajā rakstā.

Nobeiguma vietā izgriezums no 2009.gada 4. decembra ieraksta

Trešā cēliena beigas.
Priekšskars.
 -Aplausi-
Priekšā iziet aktieris un paklanās, saņem ziedus, atgriežas aizkulises. Sākas balsu murdoņa, soļu skaņa. Mirkli vēlāk zālē iestājas klusums. Viens vienīgs cilvēks ieklausās tajā un izbauda to. Pēc apkārtējās pasaules trokšņiem nekā labāka vairs nav.
Pēcvārds
Pēcvārda vietā veltiet minūti savas dzīves, lai ieklausītos klusumā.

 

 Jūsu Styrnucis

P.S.Rudzi ir gatavi un tiem ir ko teikt!

Laboja Styrnucis, labots 2x