Ridiculus miniblogs

Ir dažādi fani. Ir tādi, kas ar Latviju būs tikai pie uzvaras, zaudējuma gadījumā viņi var nopelt par neveiksmi, ir tādi, kas arī zaudējumā būs priecīgi par sportistu sniegumu, kaut vai par to, ka ir cīnijušies, bet vienkārši nedaudz nepaveicās. Kaut vai piemērs - vakardienas spēle hokejā pret Šveici, es, piem., nespētu nopelt mūsējos par šo zaudējumu, jā, pakāsām, bet nu tā cīņa un tie brīnumi, ko vārtos rādīja Edža. Protams, ir arī tādi, kas vēl pirms startiem jau nopeļ mūsu sportistus, domājot, ka neko sasniegt viņi nespēs.
Personīgi es esmu pie tiem, kas tic Latvijai, ka spēs sasniegt daudz un izcīnīt medaļas, ja runājam tieši par olimpiādi, bet arī zaudējuma gadījumā nedusmojos uz viņiem, jo var redzēt, ka mūsējie cenšas un dara visu iespējamo, lai attaisnotu sevi. Ir nedaudz skumji par neveiksmēm, bet nu neko padarīt, tāpēc jau neskriešu nolikt no galvas līdz kājām sportistus par to, ka nepaveicās, ja sportisti ir parādījuši cīņas sparu, tad varu tikai ar viņiem lepoties, ka viņi pārstāv Latviju.

Kā kuri un skatoties, kurā sportaveidā

Vairāk pozitīvi, nekā negatīvi

Neesmu redzējis, ka kāds latvietis nomelno kādu sportistu, ja viņam neveicās, vismaz ne no tiem cilvēkiem kuriem sekoju twitterī.
Pats vados pēc principa- ''sarkanbaltsarkanie par jums vienalga uzvara vai zaudējums'' , bet nu vēroju tikai hokeju un pludmales volejbolu, neko citu neskatos.

Gan gan.

Es skatos to lēkšanas slēpošanu, hz kas tas ir, īsti neskatos kas tur slēpo, bet vienmēr rēcu, ja kāds noliek uz mutes.

Es sevi neuzskatu ne par kādu sporta līdzjutēju. Mani, protams, priecē pozitīvas ziņas par kādu latvieša panākumu, mēdzu arī šad-tad paskatīties kaut ko. Bet tas vairāk ir no sērijas, lai zinātu, kas vispār Latvijā un pasaulē notiek. Bez tam, sports nereti ir gandrīz vienīgās pozitīvās ziņas masu medijos, ko ir tāpēc vien reizēm patīkami palasīt.

Ir gan daži līdzjutēju tipi, kas man nenormāli krīt uz nerviem:
1. kažoka metēji uz otru pusi - tie, kas uzvaras gadījumā bļauj, cik lieliski, zaudējuma gadījumā - kādi visi tie sportisti ir lohi un tamlīdzīgi.
2. "es-zinu-labāk-nekā-treneri" tipa līdzjutēji.
3. hiperoptimistiskie jeb "mūsējie pavisam noteikti visur paņems zeltu"

Latviešiem vispār tā jau ir kā tradīcija- atbalstīt savējos sportā kā vien var. Tas ir patiešām forši. Uz sevi to attiecināt gan nevaru, jo nekad tā īsti neesmu sekojis līdzi ziemas o.s., bet nu esmu ļoti lepns par mūsējiem. Piemēram, par hokejistiem, kuri cīnās ar hokeja lielvalstīm, par brāļiem Dukuriem, kas vispār ir lepnums valstij. Lai turās.