Cik jauki, ka esi ar mani kopā, ka varam abi tā sēdēt uz dīvāna. Sienas pulkstenis nosit vienpadsmit. Ir vakars, lai arī vasara, bet drēgnums zogas iekšā pa pusatvērto logu. Es sasedzu tevi segā, lai tu paliktu silta. Es tevi mīlu un nekad nevēlos no tevis šķirties.

***

Atminos pirmo reizi, kad tevi satiku. Tas varēja būt pirms diviem mēnešiem, pāris nedēļu šurp vai turp. Pietvīkusi no dejošanas, tu izgāji ārā no kultūras nama, siltajā naktī. Es sēdēju uz soliņa un pacēlu galvu. Mūsu skatieni sastapās, tavās acīs redzēju atspīdam mēnesstarus.

Es piedāvāju savu vietu uz soliņa, un tu to pieņēmi. Tu droši uzsāki sarunu, taču es atbildēju kā caur miglu. Spēju lūkoties tikai tavās acīs, manas ausis bombardēja cikāžu varmācīgā čīgāšana. Atklājās, ka tu meklē sev vietu mākslas jomā. Pastāstīju par savām skulptūrām un metinājumiem, par pazīstamajiem māksliniekiem. Tev patika, ka es māku klausīties. Sarunājām, ka aizvedīšu tevi mājās pēc diskotēkas.

***

Iezvanās tavs mobilais telefons. Tu neatbildi uz zvanu. Es sagaidu, kamēr aparāts apklust uz izslēdzu to. Šovakar neviens mūs nedrīkst traucēt, šovakar mēs beidzot esam kopā pa īstam.

***

Nākamajā rītā biju piebraucu pie tavu vecāku mājas un piedāvāju aizvest tevi uz savu darbnīcu aplūkot manus darbus. Kad ieradāmies, tu biji sajūsmā. Nākamā pusotra mēneša laikā tu neskaitāmas reizes ieradies manā apvienotajā dzīvoklī un darbnīcā. Tu klāstīji man savus sapņus, apspriedām radošos plānus. Mani mīļākie brīži tika aizvadīti uz dīvāna, kur mēs sēdējam, smēķējām cigaretes un pa lielo logu vērojām naksnībā grimstošos blakus esošo ēku jumtus.

***

Man šķiet, ka tu sakusties. Es strauji pagriežu galvu, taču tu esi palikusi savā vietā. Es pieliecos un maigi noskūpstu tevi uz pieres.

***

Sāpīgi atcerēties, kā tu vēl pirms pāris nedēļām pret mani izturējies. Tu runāji par to, ka es tevi it kā smacējot, mani nerūpot tava talanta pilnveide. Ko gan es biju izdarījis, lai izpelnītos tādu attieksmi?! Es tevis dēļ būtu darījis visu. Vēlējos ar tevi pavadīt savu atlikušo dzīvi. Tu apgalvoji, ka mūsu attiecības neesot veselīgas. Jo ātrāk es to sapratīšot, jo labāk mums abiem būšot. Tajos brīžos tu man šķiti gandrīz svešs cilvēks. Vēl aizvien manā atmiņā kā iedegusi vīd tava sejas izteiksme, kad ieminējos par kopīgiem bērniem. Tu mani uzlūkoji kā nenormālu, pielēci kājās un izsteidzies no manas darbnīcas.

***

Raugos, kā uz galda pakāpeniski izdeg kādreiz baltā, stāvā svece. Tu nebilsti ne vārda. Es tevi saprotu. Mums ir bijušas savas nesaskaņas, taču tagad esam tikuši tam pāri. Mūsu attiecības nu ir jaunā līmenī. Tagad mēs varam viens otram uzticēties. Tagad mēs dalīsimies visā. Es sabakstu apkārt tev segu, man šķiet, tā būs ērtāk.

***

Jocīgi padomāt, ka mūsu uzticēšanās kļuva pilnīga vien pirms pāris stundām. Tu piezvanīji pie durvīm un es tevi lūdzu ienākt. Atceros,prasīji, kādēļ esmu tevi tik pēkšņi izsaucis. Vaicāji, vai es jūtos labi. Nezinu, vai tev mans acu skats šķita svelošs, vai kas cits bija par iemeslu šim jautājumam. Ja arī tev mans paskats šķita savāds, tu neko neteici. Paziņoju, ka man ir neliela temperatūra, taču tas neesot nekas nāvīgs. Aicināju tevi apsēsties uz dīvāna, tu mazliet nervozi piekriti.

Ieslēdzu mūzikas atskaņoāju, ielēju mums glāzēs vīnu, un iededzu sveci uz galda. Tu protestēji un apgalvoji, ka tev neesot laika manām kārtējām blēņām. Tev esot apnikuši mani untumi.

Es ļāvu tev izteikties, domīgi malkodams vīnu no savas glāzes. Es vienmēr esmu bijis labs klausītājs. Es noliku glāzi uz galda. Iespējams, izdarīju to pārāk skaļi, jo pēkšņi apklusi un pētoši mani uzlūkoji. Es piecēlos kājās un solījos būt uzmanīgs. Tu iespiedies dziļāk dīvānā un pavēri muti, lai ko bilstu. Tanī brīdī es sniedzos uz priekšu un aptvēru tavu kaklu. Nepateiktie vārdi iestrēga tavā rīklē. Tu izstiepi saliektus pirkstus un ieķēries ar nagiem man sejā. Tu izdvesi dobas skaņas, kādas vēl nebiju dzirdējis no tevis nākam. Radiostacija atskaņoja nezin kura gada "Mikrofona ierakstu" dziesmas.

Mētādams galvu, sargājot acis, nospiedu tevi no sēdus stāvokļa guļus. Tagad biju uzmeties tev virsū un pārņēmu tvērienu, ar elkoņiem atvirzīdams tavas rokas no sejas. Aptvēri manas plaukstu locītavas, vēl censdamās atbrīvot kaklu. Tavi burkšķi un stenoņa darīja mani mazliet nemierīgu, centos ieklausīties radio mūzikas skaņās:

"Apauj kājas, aizvedīšu,
Kur, vienalga, kur tu gribi."

Tad ar joni tava pretošanās apsīka, lai arī pirksti sažņaudzās man virs plaukstām vēl stingrāk un krampjaināk. "Ir jau labi, ir jau labi," es klusītēm mierināju. Pie sevis iedomājos, cik ironiski, ka uz mūsu dīvāna kur mēdzām sēdēt un smēķēt, nu nākas vērot tevi mirstam. Ar neparastu spēku tava mugura izliecās, uz mirkli vairs nejutos drošs par saviem spēkiem, taču tu jau gulēji rāma un paļāvīga zem mana ķermeņa.

***

Vēlreiz uzmetu tev skatienu. Lai arī ar nedaudz izvelbtām acīm, taču tu joprojām izskaties skaista. Man nācās salauzt tev divus pirkstus, lai atbrīvotos no tava stingā tvēriena, taču tas nekas. Es tevi tik un tā mīlu. Piesēžos tev ciešāk klāt. Tagad mums vairs nebūs jāstrīdas, tu varēsi visu savu laiku veltīt man. Galvā skan tā pati dziesma:

"Kur es braucu, vēl joprojām
Dzirdu tavu mazo paldies.
Kāpēc man bij jāved citam
Meitene ar kallu ziediem?"

 

Laboja Susuris, labots 3x