Mani notrieca auto [bildes]

Šodien es kļuvu par ceļu satiksmes negadījuma (CSN) dalībnieku. Kā? Ļoti vienkārši - mani Rīgā notrieca automašīna.

Ar velosipēdu minos no Pārdaugavas virzienā uz Rīgas centru. Izbraucot no Salu tilta gājēju tuneļa, nokļuvu pie gājēju pārejas, ko atpazinu kā bīstamu vietu, par kuru mācīja autoskolā. Tunelis izbeidzas tikpat kā ielas malā un uzreiz sākas gājēju pāreja. Vieta ir bīstama autovadītājiem, jo nevar noteikt, vai tik kuru katru brīdi no tuneļa mutes neizleks gājējs.

Šō bīstamību apzinoties, nobremzēju vellapēdu un palūkojos, vai no labās puses nebrauc mašīnas. Kāds busiņš ar Hārlija Dāvidsona marķējumu patiešām tuvojās, taču jau pienācīgā attālumā samazināja ātrumu, dodot man iespēju pāriet ielas otrā pusē. Uzsāku mīties un biju jau pa pusei šķērsojis ielu, kad pēkšņi aiz busa parādījās zils vieglais auto.

Jutu sadursmi, tiku pasviests ar seju uz augšu un vēroju virpuļojošās debesis, nespējīgs noteikt jelkādu virzienu. Domāju, ka nu ir pienācis laiks "nokārtot rēķinu" un gaidīju pēdējo sajūtu savā dzīvē - triecienu pret asfaltu vai braucošo mašīnu. Taču tā nenotika. Zilās debesis manā redzeslaukā aizvietoja zaļš zālājs un vispārīga apjausma, ka kaut kur tuvumā jābūt plakanai zemei.

Kūleņošana beidzās, man piezemējoties uz kājām zālājā pie ietves, ar skatu uz zilo mašīnu.Pagrozīju galvu, paraustīju plecus, centos uztvert kādas neparastas sajūtas mugurā, un visbeidzot patirināju kājas. Pacēlu roku sveicienā un ar mierinošu smaidu uzsaucu automašīnai, ka man viss kārtībā. Tad ar neticīgu apbrīnu pievērsu uzmanību iznīcinātajai vējstikla blakussēdētāja pusei. Tur sēdēja kāds vecāka gadagājuma vīrs, bet vadītāja vietā - drukna pusmūža vecuma sieviete ar blondiem matiem.

Tuvojos durvīm, un vadītāja pa atvērtām durvīm man sauca tikai: "Kas tas ir?! Kas tas ir?!" Vēlreiz paziņoju, ka man viss kārtībā (man liekas, bailes par notriektā veselību ir pirmais, kas pārņem šoferi), taču tante vēl aizvien netika skaidrībā, kas tas īsti ir. Tad nu es informēju, ka viņa pirms mirkļa ar automobili mani notrieca.

Mana draudzene mašīna (foto uzņēma ātrās palīdzības ārsts pēc mana lūguma):

Saradās apkārt vairāki cilvēki, busiņa šoferis sazvanīja ātro palīdzību un policiju. Es ar trīcošām kājām vēlreiz pārbaudīju, vai esmu vienā gabalā. Sāku runāties ar apkārtesošajiem cilvēkiem, man norādīja, ka no kājas tek asinis. Palūkojos - patiešām, kreisajā stilbā vīdēja krietns izplēstas miesas robs. Zeķe ķluva smaga no sasūktajām asinīm. Palēnām labajā pēdā iezagās trulas sāpes un sapratu, ka tur pampst.

Pieņēmu divu liecinieku telefona numurus un sagaidīju ātro palīdzību. Mani pārbaudīja uz smadzeņu satricinājumu, bet nekas slikts nerādījās. Tomēr novērtējot auto nodarīto postu, man drošības dēļ pēc pilnas programmas nofiksēja kaklu un piesēja pie nesamā dēļa. Ārsti pajautāja autovadītājai par viņas braukšanas ātrumu. Esot bijis "ap 40 km/h, bet ne vairāk par 50". Es pats pie sevis izfunktierēju, ka, tā kā es ienesos vējstiklā ar muguru, mani lielā mērā pasargājusi soma, kas bija plecos.

Es, piestriķēts gluži kā filmās:

Arī policists vienā brīdī pabāza galvu mašīnā, kur gulēju, bet neko citu kā tikai manu vārdu un dzīvesvietu viņam nevajadzēja. Ar sirēnām mani aizveda uz Gaiļezera slimnīcu, noskenēja smadzenes un norentgenēja abas kājas. Nekādus lūzumus vai smadzeņtrīci man nekonstatēja, tādēļ tikai aizlāpīja ciet kāju (kad prasīju, cik šuves, ārsts nespēja atcerēties, tikai novilka "Daaudz..."). Iekšā brūcē man iebakstīja gumijas drenu, pa kuru notecēs strutas, ja tādas radīsies.

No velosipēds ir visās vietās nedaudz samīcīts, tā kā nav vairs braucams. Vienīgi stūre un ķēde palikušas neskartas. Tagad jau noteikti sākts kriminālprocess, gaidīšu, kad aicinās uz policijas iecirkni. Tagad turu aukstumu pie kājām un lasu no matiem ārā stikla gabaliņus. : /

Tagad man ir mācība uzmanīgāk braukt ar vellapēdu.

LABOTS: Pārsēju brūci, man, izrādās, ir 12 šuves.

Un ārsts pastrādāja šitik smuki:

Laboja Susuris, labots 27x